Finanšu ministrija paredzējusi, ka par darba devēja automašīnas izmantošanu privātām vajadzībām gan darba laikā, gan ārpus tā darbiniekam būs jāmaksā nodoklis 81,04 lati mēnesī.
Kāds asprātis, izlasījis šo ziņu, noteica: “Ka tik atkal tas nav kāds Tele 2joks!”.
Tomēr Finanšu ministrija nejoko. Tā lēš, ka gadā papildu ieņēmumi valsts budžetā no šāda nodokļa ieviešanas būs 38,4 miljoni latu.
Darbiniekam par auto izmantošanu gadā nāktos maksāt 972,48 latus. Par šādu summu pašlaik Latvijā var nopirkt labākā vai sliktākā, taču braukšanas kārtībā esošas aptuveni 1992. — 1997.gada izlaiduma automašīnas.
Saka — papīrs pacieš visu. Taču cipariņi uz papīra nav reāla nauda. Teorētiski jau var rēķināt un berzēt rokas, ka valsts kasē nonāks ap 40 miljoniem latu, bet par realitāti māc šaubas. Piemēram, kā varēs noteikt, vai braucējs mašīnu izmanto savām vajadzībām vai darba? Kādam tas taču būs jākontrolē. Policistiem jau tā daudz ko darīt, tātad jādibina jauna aģentūra. Pieņems darbā konrolierus, nopirks dienesta auto, lai var reidos braukt, uzcels aģentūrai biroja ēku, nopirks mēbeles, būs sava valde, grāmatvedība utt. Un tad nodibinās vēl vienu aģentūru, kas pārbaudīs šo… Tas nu būs īsti mūsu valsts stilā.
Vēl viens variants — dibināt “stukaču” biroju. Būs vismaz bezdarbniekiem, ar ko nodarboties. Varēs stāvēt posteņos pie lielveikaliem, bāriem, atpūtas namiem un pierakstīt auto numurus.
Dažās valstīs šāds nodoklis ir. Par šo nodokli stāstīja arī kāds paziņa, kurš nesen atgriezies no Anglijas. Ne reizi vien viņš manījis patruļas, kuras pie veikaliem pierakstījušas automašīnu numurus. Bet šaja valstī ir pavisam citāda ekonomiskā situācija nekā Latvijā.
Finanšu ministrija gan skaidro, ka padziļināti pēta ārvalstu pieredzi un pēc darba pabeigšanas izvērtēs nepieciešamību sagatavot priekšlikumus kādu atvieglojumu paredzēšanai un diskutēšanai par tiem valdībā.
Taču ne vienmēr ārzemnieku pieredze, ko valdība cenšas piemērot šoreiz, kā plaksteris uzlipināma mūsu problēmām.
