Mazzalvieši teic, ka Dzintra Pietere ir apbrīnojama sieviete — sirsnīga, atsaucīga un izpalīdzīga. Viņas vecāki un vīrs ir lietuvieši, taču Dzintra un brālis dzimuši Mazzalvē, uz kurieni vecāki pārcēlās sešdesmitajos gados un te arī palika. Dzintras ģimene kopā ar māti un tēvu dzīvo savos “Sudmalniekos”, un mājas apkārtnes sakārtošana ir Dzintras vaļasprieks. Viņa sevi uzskata par laimīgu, jo apguvusi profesiju, kurā rod gandarījumu. Tomēr daži nereti brīnās — kā psiholoģe var strādāt ar garīgi slimiem cilvēkiem?
Grib mācīt bērnus
— Par ko vēlējāties kļūt bērnībā un skolas gados?
— Par sākumskolas audzinātāju. Es stundām rotaļājos viena. Man bija burtnīcas, kurās rakstīju un zīmēju, laboju kļūdas. Bija arī žurnāls, kurā liku atzīmes.
Man pamatskolas laikā bija daudz labu skolotāju. Īpaši skolotāja Emīlija Varkale un audzinātājs Artūrs Hauks. Tomēr vidusskolā man ļoti negribējās mācīties, tāpēc izlēmu, ka arī bērnudārzā būšu audzinātāja, un absolvēju Rīgas pedagoģisko skolu.
Pirmā darbavieta līdz meitiņu piedzimšanai bija Mazzalves bērnudārzā, kurā pārsvarā mācīju savu vienaudžu bērnus.
Pietrūktu Mazzalves bērzu
— Ko darījāt pēc bērnudārza slēgšanas?
— Audzināju meitiņas, biju arī bezdarbniece, tad ilgus gadus biju pārdevēja veikalā “Dinārs”. Veikalā nebija viegli, bet mani atbalstīja ģimene. Māte un tēvs mums palīdzēja audzināt bērnus. Viņi arī rosināja mani mācīties tālāk un kļūt par psiholoģi. Arī abas meitas tagad mācās un iegūs augstāko izglītību.
— Vai jums nekad nav gribējies pārcelties uz citu vietu?
— Bija tāda doma, gribējām doties tuvāk kādai pilsētai, tomēr uzvarēja prāts. Vienmēr sev jautāju — nu, kur mēs skriesim, vai svešumā būs labāk, te taču viss tik tuvs un pazīstams. Nevarēju iedomāties, aizbraukt no Mazzalves, jo vienīgi te man ir īsta māju izjūta. Arī ārzemes mani nekad nav vilinājušas, jo uzskatu, ka svešumā cilvēkam ir visgrūtāk, lai arī cik labi tur klātos.
Man droši vien pietrūktu balto Mazzalves bērzu, savu māju un cilvēku, kuri mani pazīst kopš bērnības, arī mazzalviešu tradīciju, kopā saiešanu un daudz kā cita tikai mūsu pusei raksturīga.
Ieinteresē psiholoģija
— Kāpēc jūs izvēlējāties studēt tieši psiholoģiju?
— Satiku cilvēkus, kuriem psiholoģijā bija plašas zināšanas. Klausījos lekcijas un piedalījos pasākumos, kur bija arī psihologi. Šī joma mani sāka interesēt arvien vairāk. Sāku lasīt izziņu literatūru. Tiklīdz radās izdevība, sāku studēt. Tajā laikā veikalā manā vietā strādāja vīrs.
Centrā jūtas labi
— Kā nokļuvāt sociālās aprūpes centrā “Mēmele”?
— Kad mācījos trešajā kursā, centra direktore Mārīte Grigāne man piedāvāja darbu.
— Vai jūs nebaidījāties grūtību, jo centrā dzīvo garīgi slimi cilvēki?
— Grūtības mani nebaidīja un slimie cilvēki arī ne. Es jau bērnībā dzīvoju blakus šim pansionātam un zināju, kādi cilvēki tur mīt. Biju pie viņiem pieradusi, kaut gan tagad tur dzīves apstākļi ir nesalīdzināmi labāki nekā padomju laikā. Man šie cilvēki nerada sliktas emocijas, gluži otrādi, no viņiem nāk laba aura, un viņi intuitīvi jūt, kurš vēl labu. Tāpēc man nebija problēmu sākt centrā darbu.
Parunāt par dzīvi
— Kā rodat kopīgu valodu?
— Vispirms jāzina, kāpēc klients ir centrā. Pēdējā laikā ierodas jauni cilvēki, kuriem dzīvē bijušas lielas problēmas. Pie manis nāk parunāties par dzīvi. Vienmēr viss jāizrunā līdz galam, lai nepaliek neskaidrību. Vecākiem cilvēkiem patīk runāt un reizē arī kaut ko darīt. Kaut vai zīmēt. Viens kungs vēlas, lai sarunu laikā fonā skan klasiskā mūzika. Apbrīnojami, cik daudz viņš zina par šīs mūzikas komponistiem!
Esmu izveidojusi arī klientu dāmu klubiņu, kurā sievietes sarunājas, dzied, dzer tēju, runā un lasa dzeju, svin jubilejas. Viena kliente spēlē klavieres, cita raksta dzeju, un mēs to lasām. Es viņām neko neuzspiežu, sievietes pašas izlemj, ko darīs nākamajā saietā. Esam līmējušas un zīmējušas, pārrunājam pat politikā Latvijā notiekošo.
Nereti viņas man pasaka: “Paldies, ka tu mums esi, mēs tevi atkal gaidīsim!”. Un tad es jūtu, ka tiešām esmu viņām vajadzīga.
Nepiemin pagātni
— Kur ir robežšķirtne starp centrā un “ārpusē” mītošajiem?
— Varbūt tādas nemaz nav. Es nereti no viņiem gūstu daudz laba, jo viņi dzīvo šodienai un pagātnes pārdzīvojumus nepiemin. Varbūt tas notiek apzināti, varbūt tie no atmiņas zuduši? Šie cilvēki spēj priecāties par katru rītu, zāli, puķēm, sauli debesīs un pat lietus lāsēm. Vai mēs tā varam? Mums bieži tam vienkārši nav laika.
Viņi dzīvi uztver tādu, kāda tā ir, priecājoties, ka dzīvo. Viņi novērtē katru uzmanības apliecinājumu. Nereti latviešu tautasdziesmas dziedam kopā ar guļošajām klientēm, un viņām tas ļoti patīk. Tas viņām ir skaists notikums, jo viņas nav aizmirstas, un tas šodien ir pats galvenais.
