Mana ikdiena aizrit darbā ar bērniem un jauniešiem Pļaviņu novada jauniešu iniciatīvu centrā “Ideja”. Darbojamies tikai gadu, prieks, ka ir kaut kas paveikts. Gada laikā vismaz reizi pie mums atnākuši 543 jaunieši, bet ikdienā te savu brīvo laiku dažādās aktivitātēs pavada ap 20 — 30 jauniešu.
Ikdienas darbā laba palīdze ir brīvprātīgā darbiniece Gundega Grandāne, laba sadarbība ir izveidojusies ar Tūrisma informācijas centra vadītāju Vitu Jeseri un novada domes, iestāžu un privātuzņēmumu darbiniekiem. Priecājos, ka līdzās ir cilvēki, kam nav vienaldzīga jauniešu dzīves kvalitāte mūsu novadā.
Esam “apdzīvojuši” ēkas pirmo stāvu, bet sapņojam par daudzfunkcionāla centra izveidi Pļaviņu novadā, kurā savus pakalpojumus sniegtu psihologs, karjeras konsultants, būtu gan jauniešu, gan bērnu centri, telpas nevalstiskajām organizācijām, pagalmā izveidotu rotaļu laukumu.
Kopā ar aktīvākajiem Pļaviņu jauniešiem esam iecerējuši veidot nevalstisko organizāciju (NVO) un iesaistīties dažādos projektos. Pagājušajā nedēļā Jelgavā tikāmies ar jauniešiem, kuri jau ir kādas organizācijas dalībnieki, uzzinājām, kādas formalitātes kārtojamas, lai nodibinātu NVO, ko jaunieši iegūst un kādas grūtības pārvar, rakstot un īstenojot projektus vai piedaloties starptautiskās apmaiņas programmās. Piedalījāmies jauniešu konferencē Saldū, dalījāmies pieredzē, kā sadarboties ar pašvaldību, deputātiem, dažādām amatpersonām un institūcijām. Arī Pļaviņu novadā drīzumā darbu sāks jauniešu dome.
Esam uzrunājuši Pļaviņu uzņēmējus un ceram, ka ar laiku arī Pļaviņu novadā tiks izveidots kopienas fonds. Tas dotu iespēju izsludināt vietējos projektu konkursus, kuros varētu iesaistīties gan jauniešu neformālās grupas, gan novadā darbojošās nevalstiskās organizācijas, gan citi interesenti. Projektu paredzamais mērķis būtu vērsts novada — pilsētas, pagastu — attīstībai.
Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, ar jauniešiem dosimies ielās un aptaujāsim pļaviņiešus par to, kas labs viņu dzīvē noticis, par ko viņi priecājas, mudinot domāt par gaišo. Atbildes plānojam publicēt pašvaldības mājaslapā. Šajā tumšajā laikā, liekot kopā labas domas, gribam radīt gaišumu, jo labā enerģija nekur nepazūd.
Prieks, ka saspringtā ikdienā ģimenē viens otru atbalstām, jo daudz darba ir gan meitai skolniecei, gan mums, pieaugušajiem. Mums ar vīru ir darbs, tātad pamats zem kājām ir, un nākotnes horizonti arī iezīmējušies. Meitai joprojām ir iespēja bez maksas darboties interešu izglītības programmās skolā un apmeklēt mākslas skolu — liela pateicība visiem, kas bērniem nodrošina šīs iespējas.
Mazsalacas meteorīts, tāpat kā Kārķu dīķa brīnums, ir kārtējais pārsteigums, par ko sabiedrībai runāt, spriest un izteikt viedokļus. Domāju, ka ir resori, kuri ļoti labi zina, kas notiek mūsu valsts gaisa telpā, zemes dzīlēs vai virszemē. Vismaz tam tā vajadzētu būt. Paļaušos uz speciālistu atzinumiem un gaidīšu nākamo dabas vai cilvēku radītu brīnumu.
Atkal, sākoties aukstam laikam Latvijā, ir atrasti nosaluši cilvēki — nežēlīga statistika. Uzreiz rodas jautājums, cik daudzi salst savos dzīvokļos bez apkures, cik zīdainīšu netiek peldināti vakaros pirms miedziņa, jo telpas ir aukstas? Cik pensionāru vai ģimeņu nevar atļauties sakurināt istabu, lai drūmos un tumšos rudens vakarus kompensētu ar siltumu mājoklī?
Manī joprojām rada izbrīnu mēģinājums sešgadīgus bērnus iedabūt skolās, kur ne dienas režīms, ne aprīkojums neatbilst mazu bērnu audzināšanas un izglītošanas vajadzībām. Skolās 1. — 4. klases skolēni ir spiesti mierīgi palikt klasē vai gaitenī pēc mierīgi pavadītas 40 minūšu stundas. Beidzoties stundām, daudzi bērni spiesti vieni paši “mierīgi” doties mājās, kur viņus līdz apmēram sešiem septiņiem vakarā neviens negaida, izņemot televizoru vai datoru ar visiem tā labumiem un ļaunumiem.
Nedēļas nogalē pie mums viesojās radi, kuri jau kādu laiku dzīvo un strādā Īrijā. Izjūtas ir dažādas. Nenosodu, bet priecājos, ka ir rasts risinājums problēmai, jo nu viņiem ir darbs, un ģimene ir kopā. Protams, nostalģija, atmiņas, kāda asara… Katrs cilvēks citādi izdzīvo prombūtni no mājām un atkaltikšanos. Interesanti, cik ilgi mēs ar vīru būsim nepieciešami šai valstij? Mums dzīve ārpus Latvijas šķiet neiespējama, bet nekad nesaki “nekad”!
Latvija izdzīvo krīzes un arī dabas brīnumus. Daudz jautājumu, bet atbildes pretrunīgas. Smagi noskatīties un noklausīties līdzcilvēku bēdu stāstos, optimisms laiku pa laikam arī manī plok. Žēl mātes, kura visu mūžu nostrādājusi par bērnudārza audzinātāju, bet šodien saņem niecīgu pensiju. Laiku pa laikam pārņem neizsakāmas dusmas uz tiem speciālistiem, amatpersonām, kas, pildot savus tiešos pienākumus, “salaiduši visu dēlī” un vēl iedzīvojušies uz citu rēķina. Un tā Latvijā jūtas daudzi.
