Pilskalnes pagasta “Pūteļu” mājās saimnieko Broņislavs Pavlovičs ar kundzi Moniku. Tikko iebraucam sētā, saimnieki aicina apskatīt gulbjus, kuri iekārtojušies Broņislava raktajā zivju dīķī. Baltie putni laiski gozējas saulē, mēs apsēžamies uz nelielā steķīša, pie kura pietauvotas laivas, un saruna var sākties.
Broņislavs Pavlovičs ir vīrs ar zelta rokām, pie viņa nokļuvušās vairs nevajadzīgās lietas rod jaunu vietu un lietojumu. Par Broņislava kunga saimniecību var stāstīt daudz, tomēr labāk vienreiz redzēt nekā daudzreiz dzirdēt. Pavloviču sētā teju viss veidots un gatavots paša rokām no lūžņiem — aerokamanas, ēka medus sviešanai, karuselis. Visiespaidīgākā laikam gan ir četrstāvu ēka, kurā mitinās bites. Šai būvei saimnieki devuši vārdu “baltais nams”.
Bagātās dzirnavas
— Vai “Pūteļi” ir jūsu dzimtās mājas?
— Nē, tēva un tēvatēva mājas bija netālu no “Pūteļiem”, tepat aiz tuvējā purva. Esmu pilskalnietis vairākās paaudzēs, mācījos vietējā pamatskolā un Neretā. Bet nekādas augstās izglītības man nav — pabeidzu pamatskolu, un tad bija jāsāk strādāt.
— Jums saimniecībā teju viss tapis paša rokām. Kur to iemācījāties?
— Visu mācījos no tēva. Vecāki mūs jau no agras bērnības radināja pie darba. Galdniecības darbus apguvu, kad man bija divpadsmit gadu, tēvs sāka būvēt māju, tur arī iemācījos apstrādāt koku. Palīga viņam nebija, naudas arī ne, visu veicām paši, kad strādā, tad prasmes arī rodas. Skaties, kā izdarīts, un mēģini atdarināt.
— Mājām dots interesants vārds. Kurš to izvēlējās?
— Nosaukumu mājai deva tēvs. Atceros, braucām graudus malt uz dzirnavām Lietuvā, to nosaukums bija “Pūteļi”. Tā bija liela, bagāta saimniecība — zirgi stāvēja rindās pie slitām, dzirnavnieks bīdelēja miltus, darbi kūsāt kūsāja. Tāpēc tēvs arī izlēma māju nosaukt šajā vārdā. Vietā, kur tagad ir saimniecība, kādreiz līgoja rudzu lauks, bet tieši mājas vietā bijusi magazīna (labības krātuve — aut.).
Pārpratums beidzas ar kāzām
— Kā iepazināties ar nākamo sievu?
— Ticu, ka liktenis katru noliek īstajā vietā un saved kopā ar īsto cilvēku. Sievas dzimtā puse ir Latgalē, Preiļu novadā. Darba gaitas Monika sāka Murjāņos, bet pēc tam mainīja nodarbošanos un brauca pa Latviju veidot augšņu kartes, strādāja par kartogrāfi. Neretā Monikai dzīvoja draudzene, un sieva tur vēlējās strādāt, taču iznāca neliels pārpratums, kas noteikti nebija nejaušība, bet liktenis. Monika devās uz padomju saimniecību “Nereta”, taču izrādījās, ka Neretā bija kolhozs “Draudzība”, savukārt saimniecība “Nereta” bija Pilskalnē. Tā viņa te nokļuva. Tolaik braukāju ar mikroautobusu “Latvija”, vadāju studentus. Man palūdza vest jauno kartogrāfi, kur nu viņai nepieciešams, un tā nu tik tālu esam…
Tundrā cep maizi
— Pastāstiet par savām darba gaitām.
— Visu mūžu esmu strādājis par autovadītāju, 33 gadus pavadīju pie stūres. Jēkabpilī, pirms doties militārajā dienestā, ieguvu apliecību. Pirmais darbs, ko man uzticēja, — uz Rīgu vest pienu. Priekšnieks, man, tādam zaļam puikam, jautāja: — Rīgā esi bijis? — Jā. — Bet pa Rīgu braucis esi? — Jā. Tas bija melots, jo braucis nebiju nekad. Vasaru nostrādāju, bet rudenī mani iesauca dienestā. Trīs gadus dienēju Murmanskā, tundrā, aiz Ziemeļu polārā loka. Dienestā, kā vienmēr jaunos, uzreiz norīkoja postenī, bet ārā milzīgs aukstums, putenis. Kažoki bija, bet sala tāpat. Es padomāju un pieteicos palīgos virtuvē, iekārtojos par pavāru. Armijas virtuvē arī iemācījos gatavot ēdienu. Starp citu, krieviem ir tāds labs teiciens — tālāk no priekšniecības, tuvāk virtuvei. Kādu laiku pastrādāju arī ceptuvē, šāvu krāsnī maizi un vilku ārā. Labāk tomēr cept maizīti nekā salt postenī.
— Vai arī tagad paši cepat maizi?
— Mūsmāju pagrabā ir vecā maizes krāsns, saltākās ziemas dienās to iekurinām, un tad, protams, nevar necept maizīti. Cepam pēc senču receptēm, salikām kopā Monikas un manas mātes receptes, izveidojām savējo. Pašu sētos graudus samaļu savās dzirnavās, pašgatavotā abrā iejaucu mīklu. Vasarā ievācam un žāvējam dīķmalā augošās kalmes, tās liekam zem maizes klaipiem. Kalmes ir aromātiskākas par kļavu lapām. Mana māte vienmēr šim nolūkam izmantoja tikai kalmes, viņa bija īsta saimniece — beigusi Kaucmindes skolu, apguvusi tur dažādas gudrības.
Jāņus svin uz “Titānika”
— Arī laivas meistarojāt pats?
— Kā citādi! Piemēram, “Titāniks” radās tā — no fermas lūžņos veda divas mēslu tvertnes, es, to pamanījis, teicu: “Oi, zēni, labāk pārdodiet man.” Pārpirku. Aplūkoju un secināju, ka jāpieliek mazliet darba un no tvertnes iznāks kārtīga laiva. Uzbūvēju arī nojumīti, lai lietus nelīst virsū, jo uz “Titānika” klāja bērni mēdz svinēt Jāņus, un lietus šajos svētkos jau ir tradīcija. Uz galda šašliks, alus un tad aidā brīvajos ūdeņos! Mūsu “Titāniks” nenogrims, kā slavenais vārdabrālis, bet kalpos vēl bērnu bērniem. Savukārt koka laivu, ja ir materiāli un kārtīgi palīgi, var izgatavot dienas laikā.
— Kā rodas idejas izgudrojumiem?
— Veicot kādu darbu ar rokām, uzreiz prātoju, vai to varētu mehanizēt. Galdniecībai esmu uztaisījis visus darbgaldus — frēzi, zeimeri. Pirkt iznāk ļoti dārgi, varbūt mani instrumenti nedarbojas tik labi kā pirktie, tomēr strādāt ar tiem var gana labi. Esmu ierīkojis nelielu smēdi. Izkalu arī tēva Neretas mājai metāla sētu, tā bija mana pirmā konstrukcija. Nelielo gaterīti ierīkoju, lai pats varu zāģēt materiālus, mežs man ir, dēļi nav jāpērk. Dienējot Murmanskā iznīcinātājos, apguvu aerodinamiku, tas noderēja, būvējot aerokamanas, kas aprīkotas ar propelleru, tām ir 32 zirgspēku motors.
Bērniem kopš mazām dienām liels kārums bija lietuviešu nacionālais ēdiens — cepelīni, kā arī kartupeļu pankūkas, bet to pagatavošanai nepieciešami rīvēti kartupeļi. Lai sievai nevajadzētu pirkstus pierīvēt klāt, izgatavoju elektrisko kartupeļu rīvi. Uzmeistaroju arī suluspiedi, ik gadu spiežam ābolu sulu.
Dīķi veidoju un paplašināju 20 gadu. Tas ir diezgan liels, un, lai ziemā zem ledus zivīm, kuras te mājo, — līdakām, asariem, karūsām un līņiem, netrūktu gaisa, vajadzēja cirst āliņģus. Tad arī izdomāju, ka jāuztaisa viens kārtīgs neaizsalstošs āliņģis — dīķmalā uzbūvēju nelielu ēku dīķmalā, tajā ir plīts, ko ziemā var iekurināt. Dīķa vidū ierīkoju karuseli, tas aprīkots ar elektromotoru un tam ir trīs ātrumi. Karuseli no dažādiem lūžņiem uzmeistaroju, bērnu priekam, kad viņi vēl bija mazi.
Četrstāvīga bišu māja
— Ja pie mājas tāds zivju dīķis, vai makšķerēšana ir iemīļota nodarbe?
— Man patīk zvejot naktī, bet vispār esmu slinks makšķernieks, salieku dīķī murdus, no rītiem tos pārcilāju. Dīķī dzīvo arī bebru ģimene, savairojušies gan — nograuza man veselu ābeļu rindu. Ābelītes ir paša potētas, acošana man patīk. Šo prasmi apguvu praktiskajās nodarbībās skolā. Visas ābelītes dārzā ir pašu audzētas, dažai uzpotēta viena šķirne, citai — divas, acoju arī plūmes.
— Jūs protat arī bitenieka arodu. Cik saimju ir jūsu dravā?
— Ap astoņdesmit. Biškopībai te, pierobežā, ir izdevīgi apstākļi — lauki apkārt neapstrādāti, īstā vieta, kur ganīt dieva gotiņas. “Baltajā namā” četros stāvos dzīvo ap 30 bišu saimju. Vairāk saimju gan nebūs, citādi bitītēm pietrūks, kur ganīties. “Balto namu” būvēju tādēļ, ka bitēm patīk augstums — savvaļā bites taču mīt kokos, tāpēc izdomāju, ka augstumā viņām būs labāka dzīvošana. Lai dravu būtu vieglāk aprūpēt, bišu mājā ierīkoju liftu. Visus iegādātos traktorus “atnesa” bites. Pārdodot medu, nauda sakrājas un var atļauties nopirkt kaut ko saimniecības vajadzībām. Vērtīga ir ne tikai nopelnītā nauda — neviens Parīzes izsmalcinātais parfīms nevar līdzināties vaska un medus aromātam.
Vajadzīgs saimnieks
— Patlaban mūsu valsts ekonomisko lepjuslīdi neizjūt tikai retais. Kā vērtējat pašreizējo situāciju Latvijā un kā, jūsuprāt, to varētu uzlabot?
— Vajadzīgs kārtīgs saimnieks. Kamēr augšā nebūs saimnieku, bet tikai skaistu vārdu runātāji, situācija Latvijā neuzlabosies. Latvietis nekad nav mācējis saņemties un savā zemē saimniekot pats. Mēs vienmēr esam komandēti — vāciešu, krievu, Eiropas savienības. Kāds mums vienmēr norāda, ko iesākt, ko darīt, it kā paši savā valstī nespētu saimniekot. Ko tie ārzemnieki zina? Viņi taču te nedzīvo un neizprot, kāda situācija ir Latvijā. Tomēr mums vajag kādu, kas pabaksta. Iespējams, vainīga padomjlaika domāšana, jo šodien pie varas esošie taču auguši tajā sistēmā. Arī tauta ir izlaidusies — valdība pieradinājusi pie pabalstiem, un cilvēki negrib strādāt. Vieglāk ir aiziet un palūgt, lai iedod. Laukos vispār nevajadzētu būt problēmām ar iztikšanu: ja ir rokas, kājas un galva uz pleciem, tad vajag tikai lāpstu — iesēj graudus, kartupeļus un būs, ko ēst. Tas ir cilvēku slinkums un neizdarība, ja, laukos dzīvojot, jālūdz maize. Ja pasniedz gatavu, tad ātri palaiža. Pilsētā ir citādi — ko tur uz akmeņiem, bet laukos būtu grēks sūdzēties un pabalstus prasīt. Es saņemu pensiju, bet, strādājot saimniecībā nopelnu klāt vēl divtik, pērku tehniku un būvēju. Kaut arī pie mums ir daudz bezdarbnieku, ja man vajag kādu palīgu, tad atrast krietnu strādnieku nav viegli.
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS: Broņislavs Pavlovičs
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Pilskalne, 1943. gada 3. marts.
IZGLĪTĪBA: pamata.
DZĪVESVIETA: Pilskalnes pagasts, “Pūteļi”.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: sieva Monika, četri bērni.
VAĻASPRIEKS: zveja naktī, darbošanās ar “dzelžiem”.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
