Rudajam runcim Pūkam ir pieci gadi, un viņš kopā ar saimnieci Annas kundzi mīt vienistabas dzīvoklī Aizkraukles centrā. Kaķim ir savi paradumi, ar kuriem saimniecei jāsamierinās, un šie untumi viņam tiek piedoti, jo Pūka piedzīvojumi ir apbrīnas vērti — tie liecina par viņa gudrību un kaķa īsto dabu.
Problēmas ar “pedikīru”
Kaķēnu Annas kundzei uzdāvināja draudzene, un pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr Pūks tika pie rūpīgi kopta kažociņa un atbrīvojās no blusām. Viņam iepatikās arī vannošana un garās spalvas ķemmēšana. Vienīgi ar “pedikīru” jeb nagu griešanu allaž ir problēmas. Šo kaķim nepatīkamo procedūru bez emocijām, iespiežot viņu azotē, veic saimnieces dēls. Ja to darītu saimniece, Pūks, protams, šņāktu, kostu un sprauslātu — tā reiz notika, kad nagus apgriezt mēģināja Annas kundze.
Runcim dienas režīms ir diezgan noteikts, jo viņam nepatīk pārmaiņas. Ja kāds zvana pie durvīm, Pūks ir pirmais, kurš ciemiņu sagaida. Ja kaut kas nepatīk, mēģina iekost vai vismaz ieskrāpēt. Lai labie gari stāv klāt svešiniekam, ja viņš mēģinās runci noglāstīt… Pūks izlaiž savus asos nagus un tā met ar ķepu, ka ciemiņam vairs prātā nenāk izrādīt savu mīlestību.
Modina saimnieci
Rudais pūkainis guļ divās vietās — šūpuļkrēslā un uz spilvena, kas nolikts uz krēsla. Ja saimniece no rītiem grib ilgāk pagulēt, Pūks cenšas caur segu iekost vai vismaz kārtīgi izlaist nagus, sak, laiks mosties, man gribas ēst!
Kad saimniece, viņu pabarojusi gatavo brokastis pati sev, runcis, murrājot pie lodžijas durvīm, pieprasa, lai viņu izlaiž svaigā gaisā. Viņam jāpārbauda, vai baloži nav bijuši pārāk pārdroši un paknābājuši no viņa bļodiņas, jo tāda Pūkam ir arī uz grīdas lodžijā. Tur ir arī īpaša vieta nagu asināšanai. Kad pasaule apskatīta un skaļi čiepstošie zvirbuļi padzīti uz citu lodžiju, Pūks atgriežas istabā.
Katru pavasari Annas kundze mēnesi pavada laukos pie radiem. Pirmajā gadā Pūku tad kopa saimnieces draudzene, taču kaķis par to bija tik dusmīgs, ka, Annas kundzei pārbraucot, vairākas dienas nepievērsa viņai nekādu uzmanību. Viņš bija līdz sirds dziļumiem aizvainots un uzvedās tā, lai saimniece saprastu, cik slikti rīkojusies, viņu uzticot svešam.
Sasveicinās ar Džeku
— Nākamajā pavasarī nolēmu Pūku ņemt līdzi uz laukiem, lai gan baidījos, ka tur viņam viegli neklāsies. Kad iebraucām pagalmā un Pūku izņēmu no groza, runcis ar interesi palūkojās apkārt. Pie mums pieskrēja lielais suns Džeks un, ieraugot rudo svešinieku, sastinga uzbrukuma pozā.
Pūks pirmo reizi dzīvē redzēja dzīvu suni, tāpēc, nedaudz paminstinājies, devās pie nepazīstamā četrkājaiņa. Asti draudzīgi pacēlis, Pūks piegāja pie suņa, paslējās pakaļkājās, un nolaizīja Džekam degunu… Suns aiz pārsteiguma gandrīz apgāzās un, nezinādams, ko darīt, draudzīgi nolaizīja arī Pūka degunu! — atceras Annas kundze.
Tā sākās abu draudzība. Kad ieradās mājas runcis — svītrainais Punčuks, Pūkam bija jāiepazīstas arī ar viņu. Abi draudzīgi pastaigājās pa pagalmu, līdz Punčuks ierāpās lielajā liepā, un pēc brīža viņam sekoja arī Pūks. Tā viņš iemācījās rāpties kokos.
Pastaiga ar stārķi
— Šopavasar, ciemojoties laukos, Pūks mūs atkal pārsteidza. Kādu vakaru viņš ilgi nenāca mājās. Sākām uztraukties, jo Punčuks bija sētā, bet no Pūka ne miņas. Saucām un ūjinājām, jau nodomājām, ka būs nonācis lapsas zobos… Vēlāk vakara krēslā dārza malā pamanījām pastaigājamies stārķi un viņam blakus kaut ko rudu. Pienācām tuvāk un sapratām, ka tā ir Pūka gaisā uzslietā aste. Stārķis zālē meklēja sev vakariņas, un Pūks viņam blakus teciņus vien. Kad stārķis bija pietiekami mielojies, viņš, brīdi pastāvējis, it kā atsveicinājās no Pūka un aizlaidās uz netālo ligzdu. Pūks putnu ar skatienu pavadīja un skriešus devās mājās, — stāsta Pūka saimniece.
