Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdam par latviešu meiteņu precībām ar musulmaņu vīriešiem. Kas gan latvietes mudina meklēt austrumu pasaku prinčus? Pašiem taču savu bāleliņu gana.
Piedāvā fiktīvas laulības
Attiecības ar musulmaņiem ir arī vairākām manām paziņām. Viņas stāsta, ka līdz šim ne no viena latviešu vīrieša nav saņēmušas tik daudz cieņas un mīlestības kā no musulmaņa. Dzīve līdzinās gluži vai pasakai, bet vai tā ir visām un cik gan ilgi viss ir jauki?
Daudz dzirdēts arī par fiktīvām laulībām. Šādu laulību ceremonija ilgstot vien pāris minūšu. Šādā veidā islāma valstu vīrieši iegūst tiesības dzīvot Eiropas Savienībā un ar laiku kļūst par kādas ES valsts pilsoni. Iespējams, daudzas domā, ka laulību šķirt būs tikpat viegli kā Latvijā, taču vairākās valstīs valda citādi likumi, un laulības šķiršanas process var ilgt pat vairākus gadus.
Visbiežāk līgavas tiekot meklētas un savaldzinātas interneta portālos, piemēram, draugiem.lv. Arī Anitai (vārds mainīts) bija izteikts šāds piedāvājums. Viņai būtu tikai jāapprec pakistānietis, indietis, turks vai ēģiptietis, un pēc laulību ceremonijas viņa par to saņemtu atlīdzību. Anitai piedāvāja 1500 eiro, bet jaunā sieviete atteicās.
Saista arī patiesas jūtas
Situācijas ir dažādas. Nereti dzirdēts, ka meitenes pazemo, sit vai pat nogalina. Arī tik nežēlīgi var būt svešzemju vīri. Taču ir pāri, kurus saista arī patiesa mīlestība. Šīs meitenes teic, ka Eiropas valstu, arī Latvijas iedzīvotājiem par musulmaņiem ir izveidojies aplams priekšstats — ka viņi sievietes pazemo, krāpj, apprec ārzemnieces, lai iegūtu naudu, un tamlīdzīgi, bet tādi neesot visi.
Par dzīvi ar musulmani var spriest vienīgi tās, kas ar viņu saistītas. Ir gan laimīgi stāsti, gan gluži pretēji. Traucēklis attiecībām varētu būt atšķirīgā mentalitāte, kultūrvide un ticība. Turklāt islāma valstīs ir pieņemts iecerēto aplidot līdz kāzām, pēc tam viņa ir sieva, kurai jāpakļaujas vīra gribai.
Izvēle pašas ziņā
Tām, kas tomēr vēlas sev vīru musulmani, būtu jāapdomā, vai viņas ir gatavas mainīt visu savu dzīvi un pieņemt islāma ticību, pakļaujoties tai, jo tā nepieļauj brīvdomāšanu.
Vai latviešu meitenei, apprecot cittautieti, piemēram, ēģiptieti, indieti vai kurdu, ir iespēja dzīvot laimīgi ar cilvēku, kurš viņu mīl un apjūsmo ne tikai līdz kāzām? Vai agri vai vēlu nesāksies domstarpības un vai cilvēki ar tik dažādām mentalitātēm spēs būt kopā līdz pat mūža galam? Šiem jautājumiem atbildes nav nemaz tik viegli rast, tāpēc “Staburags” virtuāli aptaujāja vairākas Aizkraukles reģiona iedzīvotājas (tekstā vārdi mainīti), kas izvēlējušās savu dzīvi saistīt ar musulmani. Viņu mājas vairs nav dzimtajā Latvijā, bet gan Anglijā, Īrijā un pat Ēģiptē — citā valstī, kultūrvidē un cilvēkos.
Latvietes ar musulmaņu vīriešiem iepazinušās dažādās situācijās, arī viņu kopdzīve atšķiras. Vienas nolēmušas attiecības pārtraukt, bet citas jūtas laimīgas. Tas acīmredzot atkarīgs no tā, cik daudz katra ir gatava pakļauties otram, viņa ietekmei. Aptaujātās izvēlējušās kopdzīvi ar musulmani, jo jūtas mīlētas un cienītas, bet Latvijā nav vīriešu novērtētas.
Sandra (23 gadi)
— Ar Ramanu iepazinos portālā draugiem.lv. Strādāju kafejnīcā, un tur arī pirmo reizi satikāmies. Sākām draudzēties un pēc gada svinējām kāzas. Kopā esam jau četrus gadus un audzinām meitiņu. Kad dzīvoju Latvijā, mans iepriekšējais draugs pat par sīkumiem rīkoja skandālus. Turpretī mans vīrs ne reizi nav pacēlis pret mani roku vai teicis rupjības. Tiesa gan, bērna audzināšanā viņš ir ļoti stingrs, jo neesot pieļaujams, ka bērns neciena vecākus.
Pirms kāzām biju kristiete, bet nu musulmane, jo vīrs tā vēlējās. Obligāta mūsu ikdienas sastāvdaļa ir lūgšanas. Daudzi domā, ka musulmaņi ir neiecietīgi un rupji, bet tā nav. Jebkurā kultūrā un tautā ir labie un sliktie. Nozīme ir nevis tam, no kuras valsts nāk cilvēks, bet gan viņa audzināšanai. Viņiem jau no mazotnes ir mācīts cienīt sievietes. Gan es, gan mana vīra māsas strādājam, dodamies uz veikaliem un pastaigās. Es nejūtos ierobežota, bet gan līdzvērtīga vīram.
Elīna (26)
— Ar Sahadu iepazinos neilgi pēc šķiršanās no iepriekšējā drauga turka. Attiecības pārtraucu, jo viņš dzērumā mēdza mani iepļaukāt, un es to vairs nevēlējos pieļaut. Ar Sahadu ir pavisam citādi. Mūsu attiecības sākumā bija haotiskas — No mīlestības un saskaņas līdz pat domai, ka jākravā čemodāni un jābrauc prom. Pamazām pielāgojāmies viens otram, un nu viss ir kārtībā. Viņš mani ļoti respektē. Lai gan viņam ģimene ir otrajā vietā, jo pirmajā ir reliģija, mūsu attiecības tas neietekmē. Esmu pieņēmusi vīra ticību un tagad saprotu, ka nesaskaņas bija saistītas tieši ar to. Tagad esam, tā teikt, uz viena viļņa. Jāatzīst gan, ka vīra draugu un ģimenes vērtējumā esmu kauna traips viņu skaidrajā dzīvē. Skumji, taču šo lietu esmu atstājusi Allāha ziņā — kā viņš lems, tā būs.
Agnese (28),
— Jau trīs gadus esmu precējusies ar Mehtu. Iepazināmies ballītē, un viņš mani pārsteidza, izturoties ar lielu cieņu. Sākumā vīra vecāki mūsu attiecības neizprata, jo musulmaņiem ir pieņemts veidot ģimeni ar savas tautības un ticības pārstāvi, bet, tā kā es pieņēmu islāmu, vīra ģimene samierinājās. Ikdienā staigāju ar lakatu, ko musulmaņi sauc par “hijab”. Daudzi domā, ka tā ir sievietes pakļaušana, taču tas simbolizē kultūru, kurā sieviete tiek vērtēta nevis pēc izskata un apģērba, bet gan pēc iekšējās pasaules skaistuma. Musulmaņiem jau no mazotnes ir ieaudzināta cieņpilna attieksme pret sievieti, un viņi nesaprot, kāpēc Eiropā pret mums reizēm izturas kā pret preci.
Elita (22),
— Pēc neveiksmīgām attiecībām Latvijā vēlējos mainīt savu dzīvi un pārcēlos uz Īriju. Pirms tam portālā draugiem.lv man sāka rakstīt kāds turks, bet tolaik mani šādi vīrieši nesaistīja. Taču viņa pastāvīgie uzmanības apliecinājumi — ziedi, zvani — mani ar laiku apbūra, jo, dzīvojot Latvijā, tik lutināta un mīlēta nejutos ne reizi, bet te pēkšņi uzrodas gluži vai princis no pasaku grāmatas. Iemīlējos, sākām dzīvot kopā, taču laimīgā dzīve ilgi neturpinājās. Man bija jāstaigā no galvas līdz kājām ievīstītai lakatos, jo tikai tad biju pienācīgi apģērbta. Viņš mani sāka kontrolēt, klāstīt, cik svarīgi ir pieņemt islāma ticību, un visu laiku steidzināja apprecēties. Sākās pamatīgas nesaskaņas. Tādu dzīvi nevēlējos un attiecībām pieliku punktu. Pārcēlos uz citu pilsētu un pagaidām attiecības nevēlos sākt. Tagad, visu mierīgi apsverot, saprotu, ka tā nebija mīlestība, vienkārši mēs, latviešu meitenes, uzmanības apliecinājumu dēļ spējam ātri iekrist vīriešu izliktos tīklos.
Anda (29)
— Mans vīrs ir ēģiptietis. Ar viņu iepazinos ekskursijā Ēģiptē. Attiecību sākums bija grūts, jo mūsu mentalitāte, kultūra un tradīcijas ir ļoti atšķirīgas. Laika gaitā viens otram pielāgojāmies. Es pieņēmu daudzus viņa uzskatus un vēlmes, un tieši tāpat dara arī viņš. Mana dzīve ir tāda pati kā Latvijā — daru, ko vēlos, atļauju neprasu, protams, informēju par nodomāto, apspriežamies, bet rīkojos, kā uzskatu par pareizu. Vēl neesmu pieņēmusi islāma ticību, jo nejūtos tam gatava. Jūtos cienīta, mīlēta un uzklausīta. Protams, atšķirība ir materiālajā nodrošinājumā — Ēģiptē dzīve ir nabadzīga, bet, ja galvenais attiecībās mīlestība, tad viss ir kārtībā.
Uzziņa.
Islāms ir viena no jaunākajām reliģijām ar vairāk kā 1500 gadu vēsturi. Tā ir otrā lielākā ticība pasaulē. Islāma piekritējus dēvē par musulmaņiem — tādiem, kas pakļaujas.
