Aizvadītā pastā bija spraiga darba nedēļa, jo sākusies preses izdevumu abonēšanas kampaņa. Skrīveru novadā visvairāk pasūta vietējo laikrakstu “Staburags”, “Latvijas Avīzi”, “Neatkarīgo Rīta Avīzi” un, protams, žurnālus. “Dienu” gan pagaidām nav abonējis neviens lasītājs. Lai arī Skrīveros “Diena” nav bijis iecienītākais laikraksts, taču, visticamāk, tagad cilvēki to izvēlēsies vēl mazāk notikušās īpašnieku maiņas un ar to saistītā skandāla dēļ.
Latvijas ietekmīgākā laikraksta “Diena” pārdošana liek domāt par zemūdens akmeņiem, kas šajā darījumā noteikti ir. Pēdējais paziņojums, ka avīzi iegādājusies Lielbritānijas Roulendu ģimene, šķiet neticams — kādēļ tik bagātiem cilvēkiem vajadzīgs “grimstošs kuģis” Austrumeiropā? Tas nebija noslēpums, ka “Diena” jau kādu laiku strādāja ar zaudējumiem. Laikraksta tagadējā “seja”, runasvīrs un faktiskais vadītājs Aleksandrs Tralmaks, šķiet, nolēmis avīzi pēc iespējas ātrāk “nolaist uz grunti”. Lai gan nekad neesmu bijusi cītīga šī laikraksta lasītāja, tomēr uzskatu, ka “Diena” bija neatkarīgākais un objektīvākais medijs Latvijā. Arī darbinieku atlaišana bija, maigi sakot, interesanta. Cilvēki, kuri aizgāja, bija redakcijas kodols. Piekrītu viedoklim, kas valda lielākajā daļā sabiedrības, — “Diena” vairs nebūs tāda kā līdz šim.
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākā tēma, manuprāt, bija budžeta veidošana.
Pat nezinu, kam vēl var ņemt, kādu nodokli izdomāt? Absurda bija ideja par naudas ekonomēšanu, samazinot ģimeņu pabalstu, — nieka astoņu latu vietā bija paredzēts atstāt sešus! Arī starptautisko aizdevēju nosacījumi ir bargi, cilvēki, kuri īsti neizprot situāciju mūsu valstī, pieprasa neiespējamo — samazināt algas, pensijas. Reāli šos noteikumus izpildīt ir ārkārtīgi grūti. Cik gan latviešu tauta ir sīksta — “griež” un “griež” algas, pensijas, palielina nodokļus, bet mēs tik savelkam jostu ciešāk.
Vērojot valstī notiekošo, pārņem izjūta, ka mums atkal vajadzēs jaunu saimnieku — vai tie būs austrumu puses kaimiņi vai no Skandināvijas, kas to lai zina… Patiesībā Atmodas sākumā vajadzēja rīkoties citādi. Tolaik, nebija stingras nodokļu politikas, arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ tagad valstī ir smaga situācija. Ja, māju būvējot, pieļauj kļūdu pamatos, tad nevar gaidīt, ka šāda māja kalpos ilgi. Manuprāt, pat krīze, kas bija deviņdesmito gadu beigās, nebija tik smaga. Tagad, kad esam nonākuši grūtībās, valstij varētu palīdzēt Latvijas sabiedrības “krējums”. Mūsu mazajā valstī taču ir tik daudz miljonāru! Ja jau mums ir pat deviņpadsmitgadīgi miljonāri, tad jāpadomā, ko mēs, pārējie, darām nepareizi, ja tādi neesam? Ir laiks pārvērtēt, vai Latvijas dalība Eiropas savienībā mums devusi kādu labumu. Ja pētītu dziļāk, gan jau atrastu arī pozitīvo, taču vispirms ieraugāms tikai negatīvais — aizvērtās ražotnes un ārzemniekiem pārdotie uzņēmumi, kas kādreiz bija mūsu pašu.
Andrejs Ēķis, LNT ģenerāldirektors, nāca klajā ar paziņojumu — panākt, lai prezidentu vēlētu tauta. Kad Saeima ievēlēja Valdi Zatleru par viņu lielākā daļa sabiedrības neko daudz nezināja. Ja ieviestu tiešās prezidenta vēlēšanas, tad par katru kandidātu būtu jāveido garu garais saraksts par viņa dzīves gājumu, visiem darbiem un nedarbiem. Diemžēl bieži ir situācijas, kad cilvēkus, kuri tautai patīk un grib tikt pie “grožiem”, nemaz nelaiž pie vārda. Varbūt tomēr vajadzētu pamēģināt prezidentu vēlēt pašiem, tad jau redzētu, kas no tā iznāktu. Uzreiz rodas jautājums: vai Latvijā ir tāds cilvēks, kurš varētu vadīt valsti? Grūti pateikt, jo lielākā daļa politiķu savu reputāciju ir vairāk vai mazāk sabojājuši. Ticēt gribas katram jaunajam, kas parādās pie apvāršņa. Daudzi politiķi vairāk ir biznesmeņi, jo vispirms domā par savām personīgajām interesēm. Latvijā ir interesanta tendence: tiklīdz kāds kļūst slavens kādā jomā — sportā, mākslā utt., tā ātri vien ienāk politikā. Nav svarīga ne pieredze, ne izglītība. Piemēram, svarcēlājs Viktors Ščerbatihs. Nu, ko viņš Saeimā var dot valstij?Ščerbatiham tomēr vislabāk padodas svara celšana.
Savu artavu valsts glābšanā atkal grib dot Atis Slakteris un Andris Šķēle. Iespējams, Šķēles atgriešanās citiem politiķiem liktu sarosīties, uzvirmotu adrenalīns — Šķēle “uzkarsētu asinis” pārējiem konkurentiem, un varbūt rezultātā viņi izdarītu kaut ko labu. Domāju, ka sabiedrība šiem politiķiem neuzticēsies. Cilvēki visbiežāk līderus izvēlas pēc personīgajām simpātijām, pat ne savā jomā labākos vai profesionālākos, bet izprotamākos, tādus, kas vienkāršāki ir “savējie”. Taču āriene un pirmais iespaids mēdz būt maldinoši. Slakteris rada vieglprātīga cilvēka iespaidu, bet politikā gribētos vairāk nopietnības.
Skolotāju lēmums streikot ir saprotams, taču cilvēku, kuriem grūti “savilkt galus”, ir daudz. Pirms gada skolotāju algas bija nepelnīti “uzskrūvētas”, manuprāt, skolotāju atdeve nav pietiekama. Salīdzinot viņu attieksmi pret darbu, bērniem ar laiku, kad es mācījos, mūsdienās skolotāji daudz zaudē. Naudai nevajadzētu būt vienīgajai motivācijai. Vai ar streiku kaut ko panāks — šaubos, jo naudas valstij nav. Skolotājiem vajadzētu samierināties ar esošo situāciju, jo nevienam šodien nav viegli, protams, algu “apgriešana” vairs nav pieļaujama.
Rit pēdējās Aizkraukles veikala “Selver” darbdienas, taču šī lielveikalu tīkla aiziešana no Latvijas tirgus mani īpaši neuztrauc — lai iet! Gan jau vietā būs kāda cita pārtikas lieltirgotava. Aizkraukles veikalā “Selver” esmu bijusi tikai pāris reižu, bet piedāvājums un igauņu prece mani nesaistīja. Pēc “Selver” neskumšu nemaz. Iepirkšanās drudzis tagad, kad ir atlaides, gan pamatīgs, bet arī ar visām atlaidēm nejūt, ka cenas būtu ļoti samazinātas. Vienīgais negatīvais šajā situācijā — cilvēki zaudēs darbu, taču, cerams, tas būs īslaicīgi un uzņēmums, kas nāks vietā, nodrošinās cilvēkiem iespēju strādāt.
Nedēļas nogalēs parasti braucu uz laukiem Neretā. Tas visvairāk palīdz relaksēties. Smejos — laikam tagad atkal tas vecums, kad gribas laiku pavadīt ar vecākiem. Mājai apkārt ir mežs — īsta miera osta. Šoreiz gan palikām Skrīveros un devāmies sveikt ģimenes draudzeni vārdadienā.
