Kad paziņām teicu, ka braucu uz Īriju, vienīgais jautājums bija: “Ko? Darbu meklēt?”. Tā nu tas ir, ka latviešiem šī valsts asociējas gandrīz vienīgi ar potenciālām darba vietām. Līdz nesenam laikam tā arī bija, bet nu daļa mūsējo jau pošas mājās vai dodas uz citām valstīm, jo iespējas strādāt sarūk arī Īrijā, un meklēt darbu nākas pašiem īriem.
Uz Īriju devos kopā ar žurnālistu grupu braucienā, kuru saistībā ar referendumu par Lisabonas līgumu rīkoja Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā un Ārlietu ministrija. Valsts galvaspilsētā Dublinā bijām pāris dienu pirms noteiktā referenduma datuma 2. oktobrī.
Par gaidāmo referendumu pilsētas ielās vai uz katra stūra atgādināja reklāmas plakāti, aicinot vēlētājus balsot gan par, gan pret. Pirms gada īri nobalsoja pret Eiropas Savienības valstu jauno kopīgo konstitūciju, tāpēc šoreiz gan līguma noliedzēji, gan aizstāvji aģitācijai bija ziedojuši daudz laika, spēka un naudas.
Noliedzējus atbalsta Lielbritānija
Vēlāk sarunās ar abu pretējo nometņu pārstāvjiem uzzinājām, ka virspusē redzamajam apakšā ir pamatīgas zemūdens klintis. Kā mēs pēc 50 gadiem padomju okupācijā joprojām ar bažām raugāmies lielā kaimiņa virzienā, tā īri vienmēr pār plecu atskatās uz Lielbritāniju. No politiķiem, ar kuriem tikāmies, dzirdējām, ka lielākā eiroskeptiķe ir Apvienotā Karaliste un ka tieši Lielbritānijas Neatkarības partija atbalstījusi kustību “Saki nē!” Īrijā gan morāli, gan materiāli. Anglija aģitēja pret Lisabonas līgumu caur Īriju, finansējot kustības, kas iestājās pret, tā cerot nopelnīt, ja Īrijai neveiksies, proti, tā vairs negūs tik plašu Eiropas Savienības fondu atbalstu, kā tas ir bijis līdz šim.
Mīti, ne argumenti
Jautājumu “Vai jūs balsosiet par vai pret Lisabonas līgumu?” mūsu grupas žurnālisti uzdeva vai katram īru politiķim, amatpersonai, sabiedrības pētniekam un pat krogu apmeklētājam. Atbildes apstiprināja kustības “Saki nē!” pārstāvja Brendona Junga vēlāk diskusijā teikto: liela daļa sabiedrības nemaz nav informēta, kāds īsti ir šis Lisabonas līgums, ko tas dos īriem un visiem ES valstu pilsoņiem, vai, nobalsojot par, īri iegūs vai zaudēs. Atklāti sakot, izlasīt 300 lappušu biezo Lisabonas līgumu arī man nebija pa spēkam… Tāpēc aprobežojos ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā sagatavotajām galvenajām tēzēm.
Noliedzēju galvenie argumenti drīzāk ir mīti — Lisabonas līgums ierobežos Īrijas neatkarību, valstī legalizēs abortus, īriem nāksies dienēt ES bruņotajos spēkos, vidējo algu ievērojami samazinās utt.
Baida ar abortu legalizēšanu
Katru no šiem apšaubāmajiem argumentiem var viegli izklīdināt kā miglu saulainā vasaras dienā. Īrijas neatkarību Lisabonas līgums nekā nevar ierobežot, tieši otrādi, pirmo reizi ES konstitūcijā paredzēta iespēja izstāties no Eiropas Savienības.
Īrija ir katoliciska valsts, un šobrīd aborti tajā ir aizliegti. Tāpēc Īrijas sievietes spiestas doties uz citām valstīm, kur šāda ķirurģiska iejaukšanās ir legāla. Tomēr pirms referenduma balsot par aicināja arī katoļu baznīcas vadība, jo katra valsts pati var izlemt — aizliegt vai atļaut šādas medicīniskas manipulācijas. Īrija arī pirms referenduma bija saņēmusi garantijas, ka šajā jautājumā tai nevajadzēs mainīt savu nostāju.
Īrus dienestā neiesauks
Pilnīgi absurds bija mēģinājums iegalvot sabiedrībai, ka īriem nāksies dienēt ES bruņotajos spēkos… Kapmaņas “Saki nē!” vadītāji acīmredzot izlikās nezinām, ka Eiropas Savienībai nav nekādu bruņoto spēku un Īrija nav arī NATO locekle, lai tās iedzīvotājiem vajadzētu doties uz “karstajiem punktiem” miera nodrošināšanas misijās.
Daudzviet redzējām arī izteiksmīgus ciparus — 1,86 eiro stundā. Tāda būšot miminālā alga Īrijā tad, ja nobalsošot par Lisabonas līgumu (šobrīd Īrijā minimālās algas likme ir 8,45 eiro stundā — aut.). Arī tas nav tiesa — algu apmēru katra valsts gan līdz šim, gan turpmāk noteiks pati.
Krīze ir dziļa
Gados vecākie īri labi atceras, cik nabadzīgi viņi dzīvoja pirms vairākiem gadiem, kad valstī valdīja bezdarbs un nācās emigrēt uz citām zemēm darba meklējumos. Tikai tad, kad Īrija sāka saņemt Eiropas Savienības naudu un sekmīgi to izmantot, valsts sāka attīstīties un uzplaukt. Iespēju strādāt bija tik daudz, ka paši vien brīvās darba vietas aizpildīt nespēja. Tad arī sāka uz Īriju posties poļi, krievi, arī latvieši un lietuvieši. Viņi smagi strādāja, bet arī labi nopelnīja un pamazām atvilināja šurp savas ģimenes, draugus, radus. Veidojās veselas latviešu “kolonijas”, īpaši Korkā, Limerikā un citur. Tagad sācies atgriezenisks process: šis ir pirmais gads, kad no Īrijas vairāk cilvēku izbrauc nekā iebrauc.
Šobrīd krīze ir arī Īrijā, un darba vietu nepietiek pašiem, kur nu vēl viesstrādniekiem. Nekustamā īpašuma vērtība ievērojami samazinājusies, tāpat kā Latvijā. Pie mums valdība pārņēma tikai vienu banku, bet Īrijā valdībai nācās pārņemt vairākas — pāris banku nacionalizēja, vēl divās iepludināja milzīgus budžeta līdzekļus. Tāpēc īri labi apzinās: ja nobalsotu pret Lisabonas līgumu un nokaitinātu Eiropas Savienību, tā pārtrauktu investīcijas Īrijai, un daudzi vērienīgi projekti paliktu nepabeigti, nākotnes plāni — neiesākti. Tik daudz naudas, cik Īrija pēdējos gados saņēmusi, dažai labai valstij ne sapņos nav rādījies, un to vislabāk apzinās uzņēmēji, kuri savu biznesu varējuši izvērst un attīstīt.
No Īslandes likteņa Īriju paglāba tikai tas, ka tā bija eirozonā. Eiropas Centrālā banka no eirozonas valstu finanšu situācijas stabilizēšanai paredzētās naudas 15% aizdeva Īrijai. Ja tā nebūtu noticis, krīze Īriju atsviestu 15 gadu atpakaļ.
“Pret balso tikai lūzeri!”
Latvijas vēstniecībā Dublinā tikāmies ar Latvijas vēstnieku Pēteri Kārli Elfertu. Viņš salīdzināja pirmsreferenduma kampaņas pagājušajā gadā un šogad. 2008. gada jūnijā pret Lisabonas līgumu nobalsoja 53,4% Īrijas pilsoņu. Toreiz saukļi kampaņā bijuši absolūti pretrunīgi: vieni aicinājuši balsot pret, lai nodrošinātu neatkarību, otri — par, lai nostiprinātu neatkarību. Tieci nu gudrs! Tomēr pirms gada vairāk motivēta bijusi kampaņa “pret”.
Šoreiz palielinājusies sabiedrības daļa, kas balsos “par”, kaut vai tāpēc, lai ieriebtu nepopulārajai un, pēc īru domām, korumpētajai valdībai. Turklāt balsot par aicina gan arodbiedrības un baznīca, gan darba devēji un 60 — 80% lauksaimnieku. Par aģitē tādi strādnieku nodarbinātības milzeņi kā “Intel”, “Microsoft”, “Ryanair”, “McDonald”. Viena no populārākajām reklāmām pirms referenduma Īrijā bijis zemo cenu lidsabiedrības “Ryanair” līdera Maikla O’ Līrija sauklis “ Pret balso tikai lūzeri!”.
Budžets kā Damokla zobens
Elferta kungs ir pārliecināts: Īrija ieguva 150 miljonu draugu, kad nobalsoja par Nicas līgumu, un iegūs daudz vairāk, ja nobalsos par Eiropas Savienības konstitūciju. Pieņemt 2010. gada budžetu Īrijai ir tikpat grūti kā Latvijai. Ne tikai krīzes dēļ. Lielākoties tāpēc, ka Īrija ļoti daudz palīdz citām valstīm, īpaši Āfrikas kontinentā. Budžeta deficīts Īrijai jāsaglabā 3% robežās, bet arī tas nav viegli, var nākties “apcirpt” sociālās nodrošināšanas programmas, un tas var būtiski ietekmēt arī šajā valstī dzīvojošo latviešu likteni. Tāpēc nākamā gada budžets virs Īrijas karājas kā Damokla zobens, un nevar zināt, kad un cik sāpīgi tas cirtīs.
Īrijai nav arī pieredzes, kā integrēt vietējā sabiedrībā imigrantus. Citādi ir Latvijā — mēs krievus, baltkrievus, ukraiņus un citu tautību iebraucējus pūlamies integrēt jau vairāk kā pusgadsimtu, un tad vēl ar panākumiem nevaram lepoties.
