Lasījāt policijas ziņās, ka viens večuks savā pagalmā vadījis velosipēdu ar 2,9 promilēm alkohola izelpā? Tas biju es pensijas dienā! Riskēju ar ričuku aplaist apli apkārt savai mājai un iekritu! Laikam taču kaimiņi izsauca ceļu policiju. Mani aizturēja, bija tiesa, uz trim diennaktīm arestēja. Tās pavadīju labi. Daudz ko pārdomāju.
Ir tāds teiciens: kas neriskē, tas nevinnē. Šodien tas vairs nedarbojas. Taču mēs vienalga ejam tālāk pa ierasto ceļu. Jo ir tāda vispārējā politiskā situācija valstī. Neviļus katrs tai tiekam pakļauts. Es, piemēram, mierīgi vienā dienā varu notriekt savu pensiju tikai un vienīgi pašam par prieku. Pēc tam — kaut vai ūdens plūdi. Un ir jau arī. Bet es esmu godam noplostojis, lai sieva tikmēr no savas pensijas gādā par komunālajiem maksājumiem viena pati. Lai lamā mani! Galu galā pagājušajā mēnesī viņa nebija labāka. Aizgāja uz veikalu un vienā rāvienā visu savu pensiju iztērēja pārtikas precēs. Piekrāva ledusskapi, bet mēs abi to iztīrījām vienā rāvienā. Pēcāk likās, ka nemaz nebijām ēduši, jo atkal bijām badā! Tas, ziniet, ir mīts, ka pensionāri maz ēd un tāpēc viņiem daudz naudas paliek pāri, ko viņi apzinīgi atdod par komunālajiem pakalpojumiem. Atdod jau gan, bet paši knapi kājas velk! Lūk, tāda riska pilna dzīve, sak, aizvilksimies līdz nākamajai pensijai vai neaizvilksimies. Tāpat ir ar valsti. Nauda tiek notriekta. Mēs pat nezinām, neredzam un nesaprotam, kur tā paliek, jo valsts budžets visu laiku balansē uz riska robežas. Tie, kas tic, ka mēs atkopsimies pāris gados un atkal tiksim uz strīpas, sēž tikai un vienīgi valdībā.
Bet tikmēr Valsts prezidents “Parex” banku gatavs pārdot bijušajiem īpašniekiem. Kā saka, uzprišinātu ar valsts un Eiropas atbalstu. Riskējam tik tālāk! Un tas nav vienīgais piemērs, kad riskē ar valsts naudu. Tāpat ir ar darbinieku veselības apdrošināšanu dažā labā valsts iestādē par valsts līdzekļiem. Valstij nekāda vinnesta, bet… ir vēl viens caurums budžetā, bet, jo vairāk tādu caurumu, jo lielāks riska kaifs. Labi, premjers tagad nolēmis vienam tādam caurumiņam aizšaut priekšā savu plaukstu, bet… Ziniet, agri vai vēlu viņš sapratīs, ka rokas ir par īsām un tikai divas.
Zīmīgi, ka mēs arī atvases no mazotnes gribam gatavot riskam. Tieši tāpēc plānojam bērnus skolā sūtīt jau no sešu gadu vecuma. Lai rūdās! Jo ātrāk sāks, jo riskantāka paaudze mums augs. Nav ko tupēt klēpī, jālaiž bērni ielās! Lai palīdz vecākiem vismaz ar to, ka nemaisās pa kājām, kamēr viņi sameklē darbu, atkal pazaudē, atkal meklē.
Vispār šis ir meklējumu, zaudējumu laiks. Pagaidām bez atradumiem. Bet ko gan mēs meklējam? Ja katrs atrastu kaut sevi pašu, tas jau būtu daudz, pat viss, kas nepieciešams. Esmu optimists.
