Vakar Latvijā bija nemierīgs laiks. Auksts, drēgns, vējains. Tāds tas ir arī Latvijas politiskajā dzīvē. Par to liecina ziņu virsraksti: “Trūkst naudas”, “Šķēle piesakās vadīt valsti”, ”Jauna “Diena” nāk pa dubļiem” utt. Vairums ziņu — negatīvas.
Taču šis ir arī laiks ar īpašu noskaņu — veļu laiks, kas turpinās līdz Mārtiņiem. Seni ticējumi vēsta, ka šajā laikā no aizsaules dārziem pie mums nāk sērst tuvinieku dvēseles. Tām klāja galdus un skatījās, cik veļi ēduši. Veļi ņēmuši tikai to roku sniegto azaidu, kas tos turpina godāt, ievēro tradīcijas, lūgumus, kopj atstāto mantojumu.
Arī kristīgā pasaule šajā laikā rīko svecīšu vakarus jeb Mirušo piemiņas dienu. Iedegtā svecītes liesma it kā savieno mūs, dzīvos, ar mirušajiem debesīs.
Kāda paziņa reiz rādīja piezīmju grāmatiņu, kurā viņa ierakstījusi visus labos vārdus, ko viņai teikuši cilvēki. Kad viņai esot grūti, viņa sameklējot blociņu un tos pārlasot. Tie viņai palīdzot grūtos brīžos un esot svarīgāki par maizes riku.
Toreiz nodomāju: žēl, ka labos vārdus nevar iepildīt kādā traukā un grūtos brīžos pa karotītei iebaudīt profilaksei.
“Vien ceru, ka visi, itin visi “aizgājēji” un “palicēji” satiksies kādā labākā, godīgākā pasaulē, kurā nevalda savtīgas intrigas, varaskāre, infantils aizvainojums uz visu pasauli par to, ka “nenovērtēja” mani, vienīgo. Jo katrs ir unikāls, katrs ir neatkārtojams, katrs — saudzējams” — šādu domu nesen izlasīju kādā komentārā.
