Pļaviņietes Lāsmas Lapiņas ikdiena paiet pirmsskolas izglītības iestādē “Rūķītis” Gostiņos, bet papildu algotajam darbam viņai ir arī daudz citu nodarbju.
Draudzene pastāsta par “dārziņu”
— Esat pļaviņiete?
— Piedzimu un uzaugu Gostiņos. Uz Pļaviņām pārcēlos, kad man apritēja 30 gadu, taču te pārsvarā nakšņoju, jo diena paiet Gostiņos — strādāju Pļaviņu novada pirmsskolas izglītības iestādes “Jumītis” filiālē “Rūķītis” par pirmsskolas skolotāju.
— Kāpēc nolēmāt kļūt par bērnudārza audzinātāju?
— Bērnudārzu neapmeklēju, turp katru rītu devās mana draudzene. Ikreiz, kad tikāmies, viņa man izstāstīja teju vai visu par “dārziņu”, izraisot patiesu interesi. Iespējams, tieši tas noteica profesijas izvēli. Man tas likās kaut kas interesants un neizzināts. Kopā mācījāmies Rīgas 1. pedagoģiskajā skolā. Sagadījās, ka es tagad strādāju “Rūķītī”, bet viņa — “Jumītī”.
— Kur bija jūsu pirmā darbavieta?
— Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis”. Kad dēlam Edijam apritēja pusotra gada, gadu strādāju “Jumītī”, bet, tā kā Gostiņos man piedāvāja darboties “Rūķītī”, piekritu un nu rit jau 16. gads. Saka — neesot moderni ilgi strādāt vienā darbavietā, bet pašreiz jāstrādā, gribi vai nē, un jāpriecājas, ka darbs vispār ir.
Iespēja radošai izpausmei
— Kādai jābūt bērnudārza audzinātājai?
— Noteikti radošai personībai. Gostiņos esam divas audzinātājas un mūzikas skolotāja. Mums nav ne metodiķa, ne vizuālā noformētāja, visu veicam pašas. Tā ir iespēja radošai izpausmei.
— Ikdienas darbs — kāds tas ir?
— Man vienmēr ir paticis strādāt individuāli. Jāatzīst gan, ka tas ir ļoti grūti. Patlaban “dārziņu” apmeklē bērni vecumā no diviem līdz septiņiem gadiem. Lai vadītu nodarbību, mazie jādala trijās grupās. Rītu sākam ar vingrošanu mūzikas pavadījumā, bet vēlāk gan zīmējam un veidojam, gan spēlējam dažādas spēles.
Ir nācies “sadegt”
— Vai ir brīži, kad vairs neko negribas?
— Ir. Esmu izjutusi tā saukto “sadegšanu”. Tā bija, kad studēju. Tā kā bez augstākās izglītības bērnudārzā strādāt nevarēja, nācās studēt. Laikam jau bija par daudz lasīts, jo vairs nevienu grāmatu nevēlējos turēt rokās. Taču tas pārgāja, un es joprojām daudz lasu.
— Kādas grāmatas lasāt?
— Pārsvarā izziņu un psiholoģisko literatūru, bet nekādā gadījumā romānus. Lai vienmēr zinātu Latvijas un pasaules jaunumus, skatos arī televīzijas pārraides un klausos radio.
Nozīmīgākā vērtība — ģimene
— Bērnu dzīves uztvere ļoti atšķiras no mūsu, pieaugušo.
— Tā ir, bet man ļoti patīk ar viņiem darboties. Bērni ir atklāti un patiesi. Mēs tādi neesam, jo, kļūstot vecākiem, vērtības mainās. Mēs vairs nespējam priecāties par lietām, ko novērtējām bērnībā, bet bērniem tas lieliski izdodas.
— Kādas jūsu dzīves vērtības?
— Primārā noteikti ir ģimene, bez tās nevaru iedomāties savu dzīvi. Mans vīrs strādā par tālo reisu autovadītāju, bet dēls Edijs drīzumā beigs Aizkraukles novada ģimnāziju. Man ļoti nozīmīgas ir mūsu savstarpējās attiecības. Vēlos, lai viss vienmēr būtu kārtībā.
Otrreiz rīkotos citādi
— Vai Ediju audzinājāt tāpat kā pārējos bērnudārza bērnus?
— Nevēlējos, lai citi teiktu, ka pret savu bērnu izturos citādi, tāpēc pret Ediju biju daudz stingrāka, nekā vajadzētu.
— Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, vai jūs rīkotos līdzīgi?
— Otrreiz audzinātu tāpat kā pārējos bērnudārza bērnus. Taču kopā pavadītu vairāk laika un uz “dārziņu” tik agri nevestu. Kad piedzima Edijs, valstī bija krīze. Tāpat kā tagad. Arī algas nebija nekādas lielās. Neko nevarēja nopirkt, jo nekā jau nebija, visu vajadzēja darīt pašai — šūt, adīt, tamborēt. Tolaik agri bija jāatsāk strādāt. Edijam bija tikai pusotra gada, bet nu ir 18, un atkal ir krīze.
Darbs zog laiku
— Darbs un mājas. Kā šīs jomas sadalīt?
— Darbs ir kā zaglis. Labās emocijas parasti paliek bērnudārzā, bet mājās jūtos pārgurusi. Zinu, ka arī mājiniekiem vajadzīgas rūpes, tāpēc cenšos pārslēgties. Parasti pēc darba 10 līdz 15 minūšu atguļos, tā atjaunojot spēkus.
Mītam dzīvoklī. Bieži vien mājinieki mani sagaida ar vakariņām. Taču tā nav vienmēr — dēls dzīvo kopmītnēs, bet vīrs brauc reisā. Tādās reizēs jūtos nevienam nevajadzīga, bet, kad viņi atkal ir mājās, ļoti priecājos un viņus labprāt palutinu.
Man patīk dažādi kulinārijas brīnumi. Izmēģinu arvien jaunas receptes. Kādreiz mācījos no pavārgrāmatām, bet, tā kā mana draudzene ir pavāre, daudz jaunu ēdienu recepšu aizgūstu no viņas.
Sapņo slēpot kalnos
— Ko labprāt darāt viena?
— Man ļoti patīk vienai pastaigāties mežā. Tad varu padomāt. Pēdējā laikā bieži apmeklēju arī pirtis. To nebiju darījusi jau sen, bet kopš pagājušā gada eju regulāri — katru nedēļu. Neizmantoju maskas, vien ieziežos ar medu. Pēc pirts procedūrām jūtos lieliski.
Ziemā labprāt slēpoju — gan mātes īpašumā, gan Mežezerā. Tas gan ir dārgs prieks, bet ir vērts. Mans sapnis ir slēpot īstos kalnos, un tas noteikti piepildīsies.
Vēl dziedu Pļaviņu korī “Loreleja”. Daru to sava prieka pēc. Esam ļoti jauka dziedoša kompānija. Pēc darba esmu citā vidē, ar citiem cilvēkiem. Ne tikai piedalāmies koncertos un skatēs, bet arī ceļojam — šogad bijām Kurzemes pusē, bet citus gadus arī ārpus Latvijas — Odesā, Dānijā, Horvātijā. Tā var apskatīt pasauli.
Palīdz pozitīva domāšana
— Jūs veidojat arī ziedu kompozīcijas.
— Tās gatavoju gan no dārzā izaudzētajām puķēm, gan no savāktajiem dabas materiāliem. Jebkuram dzīves gadījumam — svētkiem vai sēru dienai — ziedu pušķus veikalā nepērku, tos sarūpēju pati.
— Ko darāt vasaras atvaļinājumā?
— Atpūšos. Šovasar ceļoju pa Latviju. Mums ir daudz skaistu apskates vietu, piemēram, Ērgļos. Tur viss ir tik sakopts. Bijām arī Vestienā, Gaiziņkalnā un Jomas ielas svētkos Jūrmalā.
— Kur visam rodat enerģiju?
— Svarīgi ir domāt pozitīvi. Tā sevi ieprogrammēju jaunai dienai. Ir brīži, kad nevienu negribas redzēt, bet tas pāriet, un viss atkal ir labi. Mana dzīve ir kā šūpoles — te augšā, te lejā.
Savs krīzes moto
— Vai arī jūs izjūtat krīzi?
— Pašlaik visi par to sūkstās. Nesen pāršķirstīju vecos lekciju pierakstus. Izlasīju austrumnieku teicienu: “Prasi padomu tam, kurš smejas, nevis tam, kurš raud”. Tas pašreiz ir mans dzīves moto, kas palīdz nenolaist rokas.
— Vai esat apmierināta ar dzīvi?
— Jā. Lai gan tā nav bijusi viegla, jo visu esmu panākusi ar smagu darbu, tā mani apmierina. Man ir jauka ģimene, draugi un darbs, kas ļoti patīk.
