Jau vairākas nedēļas virs rudenīgajiem laukiem skan zosu klaigas. Mednieki steidz medīt prāvos putnus, taču visbiežāk vakars paiet, klausoties putnu balsīs, un mājās jādodas tukšām rokām.
Zosis ir ļoti uzmanīgi putni. Dienā viņas barojas apkaimes laukos, bet līdz ar krēslu lido pārgulēt purva akačos, kur viņas nespēj sasniegt ne plēsēji, ne arī mednieki. Medniekam atvēlēts vien īsais mijkrēšļa brīdis, kamēr putni zemu, gandrīz skarot purva priedīšu galotnes, lido līdz nakšņošanas vietai.
Kopā ar kolēģi dodos uz Aizkraukles purvu. Vēl ir gaišs, zem kājām šļakst piemirkusī sūna. Purvs šķiet pavisam kluss. Arī pie purva ezeriņa vēl mierīgi. Paslēpušies no eglītēm saslietā būdā, sākam gaidīt.
Pamazām sāk krēslot, bet no zosīm vēl ne miņas. Kolēģis, gados vecāks vīrs, atceras jaunības dienas un piedzīvojumus zosu medībās. Esot bijis ellīgi nejauks rudens, biezas miglas mijušās ar slapjdraņķi. Bet tas zosu medībām esot labākais laiks. Putniem migla un lietus traucē, un viņi cenšas pēc iespējas ātrāk sameklēt apmešanās vietu.
Arī tovakar bijis nejauks laiks. Pēkšņi šķitis, ka purva ezeriņam tuvojies milzīgs bars putnu, un vīri šāvuši bez mitas. Zosis miglā apjukušas un turpat virs ezeriņa vien griezušās. Kāds no medniekiem nokritušos putnus lasījis un drošības dēļ ar rupjāku auklu piesējis pie priedītēm, sak, lai nepazūd. Taču ne visām zosīm trāpījums bijis nāvējošs — vairākas piesietās atžirgušas, nokratījušas rupjo valgu un aizbēgušas.
Pēkšņi tālumā atskan ilgi gaidītās zosu klaigas. Noslīkstam pie pašas zemes, cenšoties nenodot sevi un pielaist putnus pa šāvienam. Taču zosu ceļi ir neizdibināmi. Pēkšņi visas maina virzienu un dodas uz pašu muklāja vidu. Pēc brīža arī tur gāgināšana apklust.
Jau satumsis, un mums jādodas mājup. Kā balvu par vakaru purvā var paņemt vien sauju dzērveņogu, kas pēc pamatīgās brišanas pa sūnekli remdē slāpes.
