Līga, trīs bērnu māmiņa
Šogad aprit desmit gadu, kopš esam precējušies, bet darbus tā īsti neesam dalījuši. Smagākie, protams, ir vīrieša ziņā, kaut arī es māku naglu iesist un ar trimmeri apieties. Visi pieraduši, ka es dzīvoju pa māju, tāpēc lielumu nākas darīt pašai. Dažreiz pastrīdamies par to, ka man vienmēr jāmazgā trauki, bet vīrs neņem ļaunā, ka brīžam esmu kašķīga un neapmierināta. Toties tagad mums ir trauku mazgājamā mašīna, bet no rutīnas cenšamies izrauties, apceļojot Latviju.
Ilze, biroja darbiniece
Domāju, ka mūsu ģimenē (vīrs un divi bērni) pienākumu ziņā izveidojusies klasiska situācija. Es gatavoju ēdienu, tīru māju, gludinu veļu un rūpējos par bērnu lietām, kamēr vīrietis veic tā saucamos lielos darbus, jo dzīvojam privātmājā, — kurina krāsni, pļauj zālienu, gādā malku un ogles. Šiem pienākumiem gan piemīt sezonāls raksturs, tāpēc laiku pa laikam pārņem izjūta, ka nākas darīt vairāk nekā viņam. Turklāt diezgan daudz nogurstu savā darbā birojā, šķiet, mājās jāatver “otrā fronte”, tāpēc brīžam papukstu. Jāatzīst, ka vīrs to cenšas ņemt vērā un palīdzēt mājas darbos, kaut dara to tikai pēc mana lūguma. Īpaši bieži neprasu, jo, godīgi sakot, gūstu neizskaidrojamu prieku un gandarījumu, šiverējot pa virtuvi vai savācot nekārtību.
Ilze, grāmatvede
Mūsu ģimenē lomas mainījušās vairākkārt. Kad sagājām kopā, pelnīju krietni vairāk nekā vīrs, un sākumā ik pa brīdim jutu, ka man tas nepatīk, jo tradicionālie stereotipi prasa ko citu. Drīz vien sapratu, ka viņa emocionālais atbalsts un iesaistīšanās sadzīvisku problēmu risināšanā, kas līdz šim bija tikai manā ziņā, ir daudz svarīgāks. Taču situācija mainījās. Pārcēlāmies uz dzīvi ārzemēs, vīrs daudz strādāja un pēkšņi ļoti daudz pelnīja, bet es uz vairākiem gadiem biju palikusi bez “savas” naudas, toties ar lielāku atbildību par mājas dzīvi un vēlāk arī bērniem, viņu slimošanām un citām mājas ķibelēm. Vīrs bija un ir ļoti aizņemts arī tagad, kad esmu atsākusi pilnas slodzes darbu un stundu skaits diennaktī, šķiet, krietni samazinājies. Ikdienas rūpes par bērniem un mājas soli joprojām lielākoties ir manā ziņā, taču neizjūtu to kā apgrūtinājumu, jo zinu, ka tā ir apstākļu noteikta kārtība, kurai paši labprātīgi piekrītam. Taču visbūtiskākais — ja vienam vai otram šķiet, ka “uzkrauts” par daudz, vienmēr esam spējuši par to izrunāties un atrast kādu, kaut īslaicīgu risinājumu.
