Neretas novada Pilkalnes muižā vēl viena ēka paglābta no bojāejas.
Kaltei uzklāts dakstiņu jumts, ieliktas jaunas durvis, bet galvenais — gandrīz sākotnējā izskatā restaurēta Latvijā vienīgā saglabātā plauktu graudu kalte.
Muižas ēkas vairs nav
Muižas saimnieks stāsta, ka vēstures arhīvos nav daudz dokumentu par Pilkalnes muižu. Kā te izskatījies pirms 300 gadiem, var uzzināt no cilvēku nostāstiem. Daudz informācijas izdevās iegūt no muižnieku radiem, kuri te viesojās pirms desmit gadiem. Pēc muižnieku pēcteču nostāstiem, vispirms uzceltas visas saimniecības ēkas, bet muiža, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies, pati pēdējā.
Sākumā kaltes ēku pat iegādāties nevarēja, jo tā bija norakstīta kā grausts. Sienas iekšpusē sagāzušās, jumts caurs.
Visas muižas kompleksa ēkas vispirms būvētas no māla ķieģeļiem. Vēlāk, kad saimnieki kļuva turīgāki, tās apmūrēja ar apdedzinātiem ķieģeļiem. Ja neapdedzinātu māla ķieģeli, kurš tapis pirms simtiem gadu, noliek zem klajas debess, diennakts laikā no tā pāri paliek vien zemes čupiņa. Līdzīgi ar ēkām — ja tām bojāts jumts, lietus sienas burtiski aizskalo.
Atrod īstos dakstiņus
Pērn par Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtajiem līdzekļiem kaltes ēkai uzlikts jauns jumts. Nauda iztērēta jumta segumam, kā arī koka konstrukciju atjaunošanai. Dakstiņi maksāja septiņus tūkstošus latu. Tie iegādāti Vācijā, kādā noliktavā, kur tie glabāti ilgu laiku, jo klientiem nepatika krāsojuma dēļ, tādēļ maksāja par pusi lētāk kā sākotnēji. Tie ir mākslīgi vecināti, ietonēti. Kaltes ēkai tieši tas bija vajadzīgs.
Par Zemgales attīstības aģentūras piešķirto naudu uzlabots ēkas vizuālais izskats.
Arī šogad pateicoties projektam, par samērā mazu summu — 700 latiem — restaurētas vairāki koka elementi, nostiprinātas mūra daļas.
Krāsni vairs nedomā kurt
Tomsona kungs stāsta: — Sākotnēji domāju, ka ēka un krāsns tajā celtas vienlaikus. Tomēr, iedziļinoties vēsturē, nākas secināt, ka pirms 350 gadiem graudus šādi neapstrādāja — nekaltēja. Tad tos kūla ar spriguļiem, un tie izžuva bez papildu žāvēšanas. Tikai ap 1860. gadu Latvijā ieveda pirmās kuļmašīnas, tad arī radās nepieciešamība pēc kaltēm.
Kopā ar saimnieku pārkāpjam ap 350 gadu vecās mājas slieksni. Nokļūstam telpā, kurā izvietotas senās graudu apstrādes ierīces — kodināmais aparāts, koka kuļmašīna un daudzas citas interesantas lietas. Telpas tālākajā daļā griestos ir lūka, par kuru maisus ar graudiem nogādāja ēkas otrajā stāvā. Tur tos izbēra žāvēšanai.
Ēkas labajā pusē ir telpa, kurai grīda daļēji iebrukusi pagrabā. Grīda te izgatavota no platiem spundētiem dēļiem, kas stiprināti pie milzīgiem, 30 collu platiem baļķiem ar tapām, nevis naglām. Kreisajā pusē šaurs gaitenis ved pie lielās kaltes krāsns mutes. Pati kurtuve nav liela, un tās izvietojums liekas kurināšanai neērts. Saimnieks vērš uzmanību uz plauktiem, kuri ir visapkārt krāsnij. Pret krāsns sienām tie izvietoti ieslīpi ar nelielu atstarpi no tās. Tikai zemākais plaukts cieši piekļaujas. Kad graudi otrajā stāvā apžuva, tos pārvietoja uz krāsns pusi, no augšas bēra, piepildot silītes. Vienā reizē kaltēja ap divarpus tonnu graudu. Liekot jumtu, saimnieks atteicies no krāsns skursteņa saglabāšanas, jo pagaidām nedomā krāsni iekurināt. Tā paliks vien kā apskates objekts.
Šādi graudus kaltēja vēl pēc Otrā pasaules kara, līdz iegādājās modernākas ar dīzeļdegvielu darbināmas rotējošās kaltes.
