Gunta (vārds mainīts — aut.) strādā kādas pilsētas tirgotavas vīriešu gatavā apģērba veikaliņā. Viņa tur ir pārdevēja jau vairākus gadus. Saimnieks viņai uzticas, jo Gunta vienmēr izpilda visu, ko no viņas prasa. Kad krīzes dēļ vēl divas pārdevējas no darba atbrīvoja, Gunta necerēja, ka viņu atstās. Tomēr tā notika, kaut viņa gados bija visvecākā.
Pilsētā, kurā sen nebiju bijusi, skolas laika draudzeni Guntu nejauši satiku parkā, pastaigājoties ar suni. Jautāju, kā dzīvo, ko dara, kā vīrs, bērni. Kad pirmā ziņkārība abpusēji bija remdēta, Gunta atklāti “izkratīja sirdi”.
Turos vienā darbavietā, nepatīk man skraidīt no viena darba devēja pie otra, kaut tāda iespēja ir bijusi, arī alga solīta lielāka. Visu laiku nevarēju sūdzēties — darbs kaulus nelauž, kaut visu dienu uz kājām. Reizēm, kad pircēju nav, varu arī pasēdēt. Saimnieks atļauj. Kamēr nebija sākusies krīze, regulāri saņēmām algu un šad tad arī kādu prēmiju, bet tagad viss sagriezies kājām gaisā, — stāsta Gunta. — Vairs neprotu strādāt, jūtos kā noziedzniece. Saimnieks mudina daļu naudas par pirkumiem “nelaist caur kasi”, jo citādi veikals jāslēdz ciet. Ja gribam saņemt algu, citas izejas neesot. Tā nu ieskatos katram pircējam acīs, lai apjaustu — vajag viņam čeku vai nevajag. Tas nav viegls uzdevums, var arī kļūdīties. Ja nu atnāk no Valsts ieņēmumu dienesta un izdara kontrolpirkumu, bet es čeku neesmu izsniegusi? Katru reizi sirds dreb — vai būšu pareizi “izskaitļojusi”? Nu tik nelāga jušana… Mēģināju runāt ar saimnieku, teicu, ka tā nespēju, bet viņš pretī: — Nespēj? Bet valsts spēj! Atņem daļu algas, pensijas un ne aci nepamirkšķina! Kāda jēga maksāt nodokļus? Pati redzi — pircēju maz, cilvēkiem naudas nav. Mēs taču neko nenopelnīsim, un veikals būs jāslēdz ciet. Es labprāt rīkotos godīgi, ja tā nodokļu nasta būtu panesama, bet nupat jau nazis pie rīkles.
Es viņu saprotu, bet tik un tā nelabi ap dūšu. Vīriešiem jau daudz jaunu drēbju nevajag — nopērk vienu uzvalku un pietiek. Nav kā sievietēm — arvien jaunu tērpu gribas. Un, ja ar naudu pavisam trūcīgi, aiziet uz “humpalām” un nopērk labu labo kreklu par santīmiem. Mūsu no Turcijas vesto preci nemaz neskatās.
Tagad domāju, ko darīt. Ja nebūtu tik liels bezdarbs, meklētu darbu citur, kur nav jābalansē uz likumības robežas, jo tas prasa nervus. Tomēr apzinos, ka manā vecumā iekārtoties citā darbā ir praktiski neiespējami. Tā nu katru dienu eju uz darbu ar lielām bažām un domāju, vai izdosies šo dienu aizvadīt “neuzķeroties”. Kolēģes no citiem tirgotavas veikaliņiem gan neuztraucas — ja kas, lai atbildot īpašnieki. Es gan domāju, ka atbildēt, ja nebūsim izsniegušas čeku, vajadzēs mums, pārdevējām. Tā ir bijis visos laikos — vainīgs vienmēr ir rangā zemākais.
