Pēc saulainā septembra sācies vējains oktobris. Šķiet, tāpēc, lai nokratītu no kokiem bagāto ābolu ražu un mudinātu cilvēkus novākt visu, kas izaudzis sakņudārzos, mežā un augļudārzos. Koknesē ļaudis to arī dara.
Dabā gadalaiki mainās noteiktā secībā, bet cilvēku likteņi ir neprognozējami. Īpaši tagad, kad valstī pieaug bez darba palikušo un problēmģimeņu skaits. Jau 13 gadu strādāju bāriņtiesā, septiņus gadus biju Kokneses pagasta bāriņtiesas priekšsēdētāja, tagad šo darbu veicu Kokneses novadā. Darba apjoms palielinājies ar Bebru un Iršu pagasta rūpju ģimenēm. Patlaban sākam veidot vienotu Kokneses novada bāriņtiesas datubāzi.
Kokneses novada bāriņtiesā esam piecas darbinieces, un mūsu uzmanības lokā ir ap 20 ģimeņu. Darbs nav iedomājams bez sadarbības ar sociālo dienestu, kurā mazturīgie iedzīvotāji meklē palīdzību, un tad arī mēs nereti uzzinām, pie kurām ģimenēm ir jāierodas, lai pārbaudītu, kā dzīvo bērni. Par riska ģimenēm ziņo arī kaimiņi, vecvecāki, mācību iestāžu un medicīnas darbinieki. Vairums šo ģimeņu ir depresijas nomāktas — ja nebūs naudas maizei, alkohola pudelei to tomēr atradīs.
Katrs gadījums ir individuāls, tāpēc māju durvis veru ar ticību un cerību, ka viss labais šajos cilvēkos nav zudis, tikai jāpasniedz palīdzīga roka. Kaut sākumā uz mani raugās kā uz ienaidnieci, taču laika gaitā saprotamies. Priecājos, ja cilvēki manī tomēr ieklausās un uzticas. Tā var palīdzēt atšķetināt ne vienu vien samezglotu dzīves pavedienu cilvēkiem, kuri savā nelaimēs vaino vai visu pasauli, tikai ne sevi. Kā talismans man kabatā vienmēr ir brūns kastanītis, kurš dod spēku.
Diemžēl patlaban vairāk ir gadījumu, kad tiesa vecākiem atņem aizgādnības tiesības, bet bāriņtiesai jāatņem aprūpes tiesības. Trešdien bija tiesa, kurā vecākiem atņēma aizgādnības tiesības mazai meitenītei. Nu par vienu juridiski brīvu bērniņu Latvijā ir vairāk. Laika gaitā ir pieaudzis dokumentu skaits, kuri vajadzīgi adopcijai. Lai viss noritētu likumā noteiktajā kārtībā, paiet apmēram gads.
Tā ir ļoti priecīga ziņa, ja kādu bērnu varam atdot ģimenei. Nupat divi brāļi, kuri 12 gadu pavadīja bērnunamā “Dzeguzīte”, atgriezās savā ģimenē. Vecāki bija darījuši visu, lai viņus atgūtu.
Arvien biežāk bāriņtiesā vēršas mātes, kuras grib saņemt uzturlīdzekļus bērnu audzināšanai. Tas ir apsveicami, jo pārsvarā sievietes kautrējas nākt un runāt par vīriem, kuri, pat dzīvojot kopā, bērnu uzturam naudu nedod.
Vērojot, kas krīzes laikā notiek Latvijā, vienmēr vispirms domāju par savu darbu. Vai nākamajā gadā mūsu pašvaldībai pietiks līdzekļu bāriņtiesas vajadzībām? Pagaidām pietiek, taču par nākotni neko nezinām. Tāpat kā par valsts budžetu. Kaut nu atkal valdība nesamazinātu izdevumus sociālajām vajadzībām! Sirds sāp par slēgtajām slimnīcām un mazajām skoliņām. Tagad mazajiem bērniem jābrauc uz skolu tālu no mājām. Un kas notiks ar sešgadīgajiem, kuriem nākamgad jāsāk mācīties skolā? Likums gan liedz bērnus līdz septiņu gadu vecumam atstāt bez uzraudzības. Taču nu mazie pirmklasnieki tādi būs, jo viņiem visu dienu blakus nevarēs būt ne vecāki, ne skolotāji.
Ja viņiem jāmācās, tas nozīmē, ka jāmaina arī sākumskolu mācību programmas. Atkal būs vajadzīgas jaunas grāmatas un burtnīcas, bet valsts vienam bērnam to iegādei atvēl tikai pāris latu. Daudzi vecāki nevarēs tās nopirkt, un tas būs jādara pašvaldībām.
Latvija naudu aizņemas, mūs pārbauda un sijā smalkajos Eiropas Savienības un Starptautiskā valūtas fonda sietos. Zviedrijā pat paredz mūsu valsts bankrotu. Nesaprotami ir arī valdības un “Parex bankas” darījumi, taču pagaidām par tiem nevienu tiesāt negrasās. Cilvēkiem vajadzīgs darbs, un arī algas jāmaksā pārdomāti. Piekrītu, ka Valsts prezidenta algai jābūt lielākajai Latvijā. Kā vidējā alga valstī var būt lielāka par 500 un 600 latiem, ja vairums strādājošo saņem tikai minimālo algu? Tātad ierēdņu un citu labi situētu darbinieku algas ir tūkstošiem latu mēnesī.
Tā turpināties nevar. Atbalstu valdību par mājokļa nodokli bagātajiem cilvēkiem, derētu atjaunot padomju laikā noteikto mazģimeņu nodokli. Arī tas būtu pienesums valsts budžetam, galvenais, rosinātu tēvus neatteikties no savu bērnu audzināšanas.
Priecājos, ka pagājušajā nedēļā durvis vēra Bērnu klīniskās slimnīcas piebūve Rīgā. Cik daudziem mazuļiem tagad būs iespēja tur ārstēties un atgūt veselību! Šādi notikumi, tāpat kā televīzijā rādītās Latvijas dziedošās ģimenes, liecina, ka latvieši tomēr ar saknēm stingri turas savā zemē.
Skolotāju dienā saņemtie ziedi šīs profesijas cilvēkiem ir pateicība par grūto, slikti apmaksāto, bet skaisto darbu. Domās sveicu savus un savu bērnu skolotājus. Lai viņiem un visiem tiem, kuriem šodien jāiztiek ar mazumiņu, nezustu dzīvesprieks un kabatā vienmēr būtu pa spēka kastanītim!
