Kad, krīzei vēršoties plašumā, pazaudēju darbu (biju autovadītājs ekspeditors), neapšaubāmi mana pašcieņa un skats uz dzīvi kopumā pasliktinājās. Trakākais, kas mani grauž, ir neizmantotās iespējas, piemēram, varēju trenēties un sasniegt augstus rezultātus basketbolā, kā arī gūt labāku izglītību — vidusskolu beidzu vēlāk, nekā vajadzēja. Vārti bija vaļā, vienkārši vajadzēja iet uz priekšu. Tomēr tā vietā interesantāk bija pagalmā ar puikām spēlēt futbolu. Turklāt nebija arī “pātadziņas”, kas dzītu uz priekšu. Šajā ziņā man — tēvs nebija labs piemērs, pats pēc darba parasti “iekrita” televizorā. Nevēlos attaisnoties, bet no tā esmu ļoti ietekmējies. Protams, bija arī tādas situācijas, kurās izvēlējos neiesaistīties, jo baidījos, ka nesanāks, ka palikšu muļķos, tomēr vairāk vēlējos darīt to, kas man tajā brīdī patika, — baudas atlikšana nebija aktuāla!
Tagad gan redzu iespējas mainīties. Manās rokās nonāca kāda grāmata, ko uzskatu par otru Bībeli. Tajā aprakstīta garīgās izaugsmes psiholoģija, pievēršoties arī tādām lietām kā slinkums un disciplīna. Vienmēr esmu domājis, ka varu būt kas vairāk par autovadītāju ekspeditoru. Iespējams, tas ir mīts, tomēr vēlos to pārveidot realitātē. Tagad saprotu, ka labāk nožēlot lietas, ko esi izdarījis, nekā neizdarīto! ?
