Vakar uz ielas man garām paskrēja Rozālijas vīrs — ne labdien, ne sveiki. Domāju, ka Izabella ar mēli kaut ko sastrādājusi, bet nē! Izrādās, viņš mani nav pazinis, jo man taču tagad nav bārdas. Un tas ir Izabellas nopelns. Viņa pa ausu galam dzirdējusi, ka visiem bārdas nēsātājiem vajadzēšot maksāt nodokli.
— Tagad jau pirms katra aizņēmuma valdība aizdevēju priekšā lokās kā tārps uz āķa, kur ir garantija, ka tā nesmelsies gudrības no Pētera I laikiem, kad arī bija jāmaksā nodoklis par bārdām? — ar tik kaismīgu ievadrunu Izabella mani aizdzina pie friziera.
Izabella bailēs no papildu nodokļiem pat kaķus vairs ārā nelaiž. Ja vēl par viņiem arī būs jāmaksā, tad gan mums jāizput. Viņa taču kaķu turēšanai patērē vairāk nekā manai.
Bet es jau arī neesmu vakarējais. Pateicu, ka no drošiem avotiem uzzināju, ka nodokli piemēros sieviešu apģērbam un apaviem — katrai sievietei drīkstēs būt tikai četri pāri apavu, trīs kleitas un trīs mēteļi. Par pārējo apģērbu vajadzēs maksāt nodokli. Ak, kā mana Izabella uztraucās! Tagad visu slēpj zem gultas. Ceru, ka vismaz šogad viņa savu garderobi nepapildinās ar jaunu apģērbu. Lai nonēsā veco! Tā viņai pietiek vismaz desmit gadiem!
