Skrīverietis Jānis Sniedziņš ir ļoti daudzpusīgs un aktīvs puisis. Līdztekus pamatdarbam viņš izbrīvē laiku arī saviem vaļaspriekiem — Jāni daudzi noteikti būs ievērojuši darbojamies Skrīveru amatierteātrī vai dziedam festivālā “Dziesma manai paaudzei”. Pirms sarunas vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
— Ar ko nodarbojies ikdienā?
— Jau četrus gadus strādāju informācijas tīklu aģentūrā “Arita” Aizkraukles novada domes ēkā. Esmu datorsistēmu apkopes speciālists. Kopā ar kolēģiem ik dienu daudz braucu pa Aizkraukles reģionu — bibliotēkās, skolās un citviet nodrošinām datoru apkopi.
— Vai tas ir tavs pamatdarbs?
— Jā, bet jau divus gadus paralēli tam strādāju arī Skrīveros. Esmu audiovizuālās aparatūras operators. Pasākumos gan nodrošinu skaņu, gan regulēju apgaismojumu.
Dzied ģimenei un draugiem
— Kad un kāpēc sāki dziedāt?
— Mana mamma dzied korī. Iespējams, tāpēc ar dziedāšanu nodarbojos arī es. Divus gadus biju Aizkraukles folkloras kopas “Kārikste” dalībnieks. Pāris reižu tās priekšnesumus ierakstīja arī Latvijas Radio 2. Līdzko sāku mācīties un dzīvot Skrīveros, tam vairs nevarēju atlicināt pietiekami laiku, tāpēc no folkloras kopas aizgāju. Taču dziedāšanu pie malas neesmu metis — skolā dziedāju korī, bet tagad — ģimenes un draugu pasākumos.
— Vai arī pats saceri dziesmas?
— Dziesmas gan nerakstu. Protams, pāris reižu esmu šo to mēģinājis, bet tas nav nekas nopietns. Kas to lai zina, varbūt kādreiz sākšu rakstīt.
Talantīgākie — “Prāta vētras” puiši
— Daudziem ir kāds elks. Kas iedvesmo tevi?
— Neviena konkrēta nav. Ir daudz talantīgu ārzemju mūziķu, un man patīk viņu dziedāšanas stils, bet tas arī viss.
— Un kā ar latviešu dziedātājiem? Vai mums ir perspektīvi mūziķi?
— Noteikti grupa “Prāta vētra”. Dzied jau sen, bet klausītājiem joprojām patīk. “Prāta vētras” puiši Latvijas mūzikas tirgū ieņem ļoti labas pozīcijas, turklāt viņu mūzika ir pieprasīta arī citviet.
Arī grupa “Labvēlīgais tips” nav peļama. Tā klausītājus saista ar šova elementiem, un tas patīk visu vecumu cilvēkiem.
Viens profiņu vidū
— Esi piedalījies krietnās mūzikas festivālos “Dziesma manai paaudzei”. Kā sāki?
— Šogad festivālā dziedāju jau sesto reizi. Pirmajā piedalījos nejaušības pēc. Paziņa piedāvāja kopīgi uzdziedāt. Es to uztvēru kā joku un atbildēju: jā! Tobrīd vēl nenojautu, ka tas izvērtīsies tik nopietni. Kad savu dziesmas partneri satiku otro reizi, izrādījās, ka viņa brauc pieteikt mūs festivālam. Nolēmu — kāpēc gan nepamēģināt? Toreiz dziedājām grupas “Republic” dziesmu “Strēlniece”.
— Nenopietnais pasākums nu izvērties tradicionālā. Vai tas katru gadu ir vienāds?
— Katrs festivāls ir savādāks un ikreiz kļūst arvien nopietnāks. Katru gadu pieaug dziedātāju profesionālais līmenis, un tas liek šaubīties par savām spējām. Ir reizes, kad pie sevis klusībā domāju: “Viņi gan ir profiņi! Ko gan es te vispār daru?”, bet par spīti visam dziedu, jo iespēja jāizmanto. Piemēram, šogad festivālā piedalījos divreiz. Aizkrauklē dziedāju kā dalībnieks, bet Limbažos — kā viesis.
Labā rūķīša VIP statuss
— Kā tas notika?
— “Dziesma manai paaudzei” mājaslapas forumā ir iespēja diskutēt ar citiem. Pieredzējušiem lietotājiem piešķir foruma VIP statusu. Tāds ir arī man un vēl trim cilvēkiem. Mēs esam kā labie rūķīši, kuri dalībniekiem palīdz ar padomu, mierina, uzmundrina un atbild uz visiem interesējošajiem jautājumiem.
— Kāpēc nolēmi piedalīties tieši koncertā Limbažos?
— Tā kā festivālam “Dziesma manai paaudzei” šogad apritēja 15 gadu, satikos ar pārējiem VIP statusa īpašniekiem. Mums radās iecere doties uz koncertu Limbažos, jo tas bija pēdējais tūres pasākums, un tajā visus sveicām nozīmīgajā jubilejā. Dziedājām pašu sacerētu dziesmu, un klausītāji mūs uzņēma pozitīvi.
— Kā izvēlies dziesmas?
— Dziedu no visa pa druskai. Man vairāk patīk “roķīgas” melodijas, bet ar mēru. Pārsvarā dziedu latviski, retu reizi izvēlos dziesmas angļu vai krievu valodā. Dziesmu izvēle ir ļoti sarežģīts process, jo gribas, lai melodija patīk ne tikai pašam, bet arī klausītājiem. Ja dziesma iekaro viņu sirdis, tad prieks ir divkāršs.
Citu izdomāts mīts
— Vai spēlē arī kādu mūzikas instrumentu?
— Tā kā mūzikas skolā nemācījos, arī pašmācības ceļā nemēģināju apgūt kāda instrumenta spēli. Pa reizei gan mazliet spēlēju bungas, bet nopietni tām vēl neesmu ķēries klāt.
— Tev šogad labi veicās “Klusajos ūdeņos” — ieguvi otro vietu. Piedalījies pirmo reizi?
— Šajā konkursā dziedāju jau trešo reizi, un katrā no tiem esmu ieguvis godalgoto otro vietu, par to priecājos. Interesanti, ka šim konkursam dziesmas parasti izvēlos pēdējā brīdī un pat neilgi pirms iziešanas uz skatuves aizkulisēs vēl mācos vārdus.
— Tu parasti piedalies pasākumos, kuros ir daudz citu konkursantu. Kādas savstarpējās attiecības valda aizkulisēs?
— Bieži rodas iespaids, ka viens pret otru izturas naidīgi, bet tas ir tikai mīts! Patiesībā visi ir ļoti draudzīgi, ja vajadzīga palīdzība, tā netiek atteikta. Pēc šādiem pasākumiem ar daudziem izveidojas ļoti labs kontakts, un draudzība turpinās. Satiekoties aprunājamies vai sarakstāmies portālā draugiem.lv.
No saimniekdēla par Ferdinandu
— Tu darbojies arī teātrī.
— Jau divus gadus. Tas sākās nejauši. Tur darbojās arī mans priekšnieks. Tā kā vajadzēja jaunus aktierus, viņš jautāja, vai nevēlos pamēģināt. Nodomāju: ja izdosies — labi, ja nē — arī labi! Šķiet, ka izdevās.
— Kādas lomas esi spēlējis?
— Ir gadījušās gan nopietnas, gan pavisam nenopietnas lomas. Mana pirmā lielākā loma bija izrādē “Trīnes grēki”, kur biju saimnieka dēls. Loma bija grūta, daudz teksta. Jutos iemests smagā izrādē. Bija liels uztraukums, jo skatītāju pilna zāle. Likās — atdošu visu, lai tikai nav jāiet uz skatuves, bet, kad izgāju, viss bija kārtībā, nebija nemaz tik traki! Arī tagad pirms izrādēm ir uztraukums, bet tāds pozitīvs.
— Kurš tēls tev pašam patīk visvairāk?
— Laikam jau Ferdinands “Trīs draugos”. Tā ir maza epizodiska loma, bet ļoti spilgta. Ferdinands ir karavīrs, kurš pārnācis no kara, bet dzīvei vairs neredz jēgu un katru dienu vietējā krodziņā dzer. Taču viņa humora izjūta skatītājus uzjautrina.
Izdzīvo cita dzīvi
— Vai tēli, ko esi atveidojis, liek paskatīties uz notiekošo citādi?
— Manas lomas ir ļoti atšķirīgas. Katra no tām rosina pārdomām. Iejūtoties konkrētā tēlā, kaut uz mirkli ir iespēja izdzīvot cita dzīvi, un tas mudina padomāt par paša dzīves mērķiem.
— Kādu lomu tev gribētos nospēlēt?
— Konkrēti nevaru iedomāties. Uzticos režisora Jura Kalvišķa izvēlei. Viņš ir ļoti prasīgs režisors, bet, lai izrāde izdotos godam, tādam ir jābūt. Man nav bijis iekšējas pretestības pret piešķirtajām lomām, tās uztveru kā pašsaprotamu lietu.
— Ko tev nozīmē teātris?
— Teātri spēlē gadsimtiem ilgi, tāpat kā dzied un dejo. Tas nāk no sirds, un es tajā izpaužu sevi. Spēlējot, man visvairāk patīk izjūtas uz skatuves, kad var izdzīvot kaut ko jaunu, līdz tam nebijušu. Teātris uzlādē pozitīvi, un katra loma izrādē ir kā dzīves skola.
Varēja būt labāk
— Kā apkārtējie uztver tavas aizraušanās?
— Gan ģimenei, gan draugiem ļoti patīk. Kad dziedu konkursos vai spēlēju teātri, arī mamma ir zālē un vēro manu darbošanos. Gan viņa, gan draugi ir liels atbalsts. Pasākumiem beidzoties, viņi parasti saka: “Bija baigi forši, mums patika!”. Kaut gan atzīšos — ne vienmēr gribas tam ticēt, jo ikreiz liekas, ka varēja būt labāk.
— Daudziem ir īpaši talismani. Vai arī tev tāds ir?
— Nē, nav gan. Es tiem īsti neticu un domāju, ka tie nemaz nav vajadzīgi. Galvenais ticēt saviem spēkiem un būt pārliecinātam par sevi.
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— Arī turpmāk darbošos ar datoriem, jo tas man ļoti patīk. Taču teātrim un mūzikai man vienmēr būs laiks. Tas dzīvi dara krāsaināku. Kas zina, varbūt kādreiz ar šīm lietām nodarbošos arī nopietnāk!
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS:
Jānis Sniedziņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1984. gada 8. janvāris, Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA:
vidējā profesionālā.
DZĪVESVIETA:
Skrīveri.
NODARBOŠANĀS:
datorsistēmu apkopes speciālists.
ĢIMENE:
neprecējies.
VAĻASPRIEKS:
dziedāšana, teātrī spēlēšana.
HOROSKOPA ZĪME:
Mežāzis.
CITI PAR JĀNI SNIEDZIŅU
Andris Keišs, kolēģis.
— Jānis ir izpalīdzīgs un apņēmīgs cilvēks, labs padomdevējs gan kolēģiem, gan apkārtējiem. Ja būs vajadzīga palīdzība, viņš nekad neatteiks. Bez Jāņa vienkārši neiztikt!
