Jaunjelgavas novada Seces pamatskolā šajā mācību gadā sākusi strādāt jauna skolotāja Gunita Taškāne, kura tikko beigusi Rēzeknes augsskolu. Ar Gunitu tiekamies Skolotāju dienas priekšvakarā.
Seciete atgriežas Secē
— Kādēļ izvēlējāties kļūt par skolotāju?
— Kad mācījos Seces pamatskolas 9. klasē, Skolotāju dienā mums bija jāvada mācību stundas jaunāko klašu skolēniem. Tad arī sapratu, ka šis darbs man varētu patikt un es to ļoti labi varētu veikt. Vidusskolā domas nedaudz mainījās. Radās interese arī par žurnālistiku un aktiermākslu, bet tomēr izvēlējos skolotājas arodu.
— Kāpēc tieši Seces pamatskola?
— Esmu dzimusi un augusi Seces pagastā, šajā skolā arī pavadīju divas studiju prakses. Bija arī doma par Rīgu, bet, ņemot vērā, kādas tagad ir skolotāju algas, nevarēju to atļauties. Lielajās pilsētās ar skolotājas algu izdzīvot nevarētu. Bija arī piedāvājums doties līdzi uz ārzemēm kādai latviešu ģimenei un strādāt par privātskolotāju, bet es šo piedāvājumu nepieņēmu. Nejutu tajā pietiekamu stabilitāti stabilitāti.
— Tad iespējams, ka pēc kāda laika Seci pametīsiet?
— Pieļauju iespēju. Pirmkārt, neviens nevar pateikt, cik ilgi mazās lauku skolas vēl darbosies. Demogrāfiskā situācija valstī ir tāda, kāda tā ir. Būsim godīgi, arī lielajās pilsētās, īpaši Rīgā, jauniem cilvēkiem ir daudz vairāk iespēju. Turklāt, skolotāja profesija visos laikos būs pieprasīta, jo vecāki vienmēr gribēs lai viņu atvases iegūst izglītību.
Jāiet līdzi laikam
— Šis ir pirmais gads, kad strādājat skolā?
— Iepriekš bija tikai studiju prakses, kuru laikā strādāju skolas Rēzeknē un Secē. Kā diplomēta skolotāja diplomu strādāju pirmo gadu. Pēc pirmā mēneša varu teikt: man šis darbs patīk.
— Kas ir pozitīvais skolotājas darbā?
— Darbs ar bērniem. Skolā nav divu vienādu dienu. Šis ir darbs, kas neļauj iegrimt rutīnā. Strādājot par skolotāju, mūžam būšu jauna. Lai veiktu šo darbu, ir jāiet līdzi laikam. Bērni neļauj novecot. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, īpaši ar bērniem. Tas ir interesants darbs.
— Vai bērni lauku skolās atšķiras no bērniem pilsētas skolās?
— Noteikti. Pirmkārt, jau skolēnu skaits klasē. Kad strādāju praksē Rēzeknes vidusskolā, klasē bija 32 bērni, savukārt Seces pamatskolā klasē vidēji ir 12 — 14 bērnu. Atšķiras arī skolu finansiālās iespējas. Mazajās skolās bērni ir vienkāršāki un sirsnīgāki. Pilsētas skolās bērni ir vēsāki. Lauku skolās bērni jūtas brīvāki, viens otru pazīst līdz, ar to viņi ir draudzīgāki. Arī rītos bērni nāk uz skolu un priecīgi sveicina “Labrīt, skolotāj!”, tas ir vienreizējas izjūtas, ko, strādājot citā profesijā, nekad negūsi.
Gaida pārsteigumu
— Kādas ir izjūtas, sagaidot pirmo Skolotāju dienu?
— Ir tāda kā pacilātības un arī neziņa. Zinu tikai to, ka bērni skolotājiem gatavo pārsteigumu, bet, kāds tas būs ,nezinu. Ir jauki, ka ir šāda diena, kurā skolotājus atceras.
— Kāpēc tik maz jauniešu izvēlas kļūt par skolotājiem?
— Darbs skolā nav viegls, ne visi var uzņemties šo atbildību. Arī valsts pašreizējā politika neveicina šādu izvēli. “Pateicoties” politiķu attieksmei pret skolotāja profesiju, ir manījusies arī sabiedrības attieksme. Mēs kursā studijas sākām 18 jauniešu, bet skolotāja diplomu saņēma tikai astoņi, no kuriem seši tagad strādā skolā. Sabiedrībā ir izveidojies stereotips, ka skolotājs ir kā otrās šķiras cilvēks. Skolotājs neko nevar nopelnīt. Dažreiz liekas, ka vārds “skolotājs” ir sinonīms kādam lamuvārdam. Nozīme ir arī sabiedrībā valdošajam viedoklim par pārspīlētajām bērnu tiesībām.
— Vai šī situācija kādreiz mainīsies?
— Esmu pārliecināta, ka noteikti mainīsies un uz labo pusi. Jāmaina sabiedrības viedoklis un jāsāk ar ģimeni un bērniem. Valstī noteikti arī sapratīs, ka jāsakārto izglītības sistēma, kā arī jānosaka bērnu tiesības un pienākumi. Tas arī mainīs sabiedrības attieksmi pret skolotāja profesiju.
— Kā izdodas atpūsties?
— Man ļoti patīk ceļot. Studiju laikā bija iespēja pabūt piecus mēnešus Beļģijā, tad izdevās apceļot ne tikai šo valsti, bet arī viesoties Francijā. Ļoti gribētos aizbraukt uz Spāniju, ceru, ka reiz man tas izdosies.
