“Konflikti ir viena no ikdienas sastāvdaļām. Paš-laik, krītoties dzīves līmenim un samazinoties ienākumiem, aktualizējas zemākās vajadzības un reizē aug nedrošība. Valda nestabilitāte, radot iekšēju agresiju. Piedzīvojot stresu, parādās aizsargreakcija cīnīties vai bēgt. Liela daļa notiekošo nespēj izturēt un bēg — daudzi pāri robežām —, bet ir, kas cīnās, gan bloķējot tiltus, gan aktīvi piketējot. Šis spiediens ienāk arī attiecībās. Tās kļūst agresīvākas,” norāda psiholoģe Ilze Brakmane, kopā ar kolēģi Ievu Lazdiņu piedāvājot risinājumus, kā mazināt spriedzi savstarpējā saskarsmē un noregulēt konfliktus, ja tādi radušies.
Nepieciešama
drošības izjūta
“Bērniem, pirmkārt, svarīga stabilitātes izjūta — mazajam jāzina, ka viņa ikdiena nemainīsies. No rīta viņš celsies, ies uz bērnudārzu, un nākamajā dienā viss atkārtosies. Tas dod drošību, kas nepieciešama arī pieaugušajiem. Tomēr apkārtējā vide pašlaik ir tāda, ka šī izjūta katram no mums ir apdraudēta vai pat zudusi, kas, protams, parādās attiecībās. Pasauli maz spējam mainīt, bet varam domāt, kā atbalstīt citam citu, saprast sevi un savus tuvākos, ieraudzīt ģimeni kā vērtību,” mudina Ieva.
“Pašlaik arī laiks ieguvis citu vērtību. Varam vairāk izrunāties. Man prātā nāk skats par vakarēšanu, tumšajiem rudens vakariem, kas būtu ļoti labs laiks sarunām vienam ar otru par to, kas ir svarīgs, kā jūtamies,” pievienojas Ilze, akcentēdama, ka tuva vārdu maiņa ir savdabīga profilakse pretēju interešu sadursmju novēršanai un viens no spē-cīgākajiem instrumentiem, lai tās veiksmīgi risinātu.
Starpnieks nevaino un netiesā
Tomēr dziļi komunicēt nav vienkārši, īpaši tad, ja nobriedušas nesaskaņas. “Kad izveidojies dziļš konflikts, cilvēki vairs nespēj sarunāties, vien vainot otru. Tad būtu vieta mediatoram jeb starpniekam, kas palīdzētu viņiem un panāktu, ka strīdnieki spēj paskatīties viens uz otru,” turpina I. Lazdiņa, pieteikdama vienu no alternatīvām konfliktu risināšanas metodēm — mediāciju, kuras pamatā ir nekavējoša, pilnīga, atklāta un konstruktīva sadarbība, lai atrisinātu strīdu.
“Mediāciju var izmantot ļoti plaši, piemēram, ģimenē, kur starpnieka lomu bērnu strīdos uzņemas kāds no vecākiem, pāra attiecībās, skolā. Pirmkārt, tā ir brīvprātīga. Sākumā starpnieks izstāsta elementārus noteikumus, ka konfliktējošie nepārtrauks un neaizvainos viens otru, tad katrs izstāsta, kas noticis, līdz beidzot — kā viņi saistībā ar to jutušies, rosinot pašiem meklēt iespējamos konflikta risināšanas veidus. Lai gan tas nav viegli, starpnieks nedod padomus, nenostājas neviena pusē, nevaino un netiesā, bet vada sarunu,” skaidro psiholoģe.
Jāskatās, kas
ir pamatā
“Mediāciju var izmantot, kur attiecības ir vērtība. Emocijas, protams, vajag “izreaģēt”, jo tās dod enerģiju, kas pati par sevi neizkūp gaisā, bet nāk ārā citā veidā, piemēram, saslimstot vai bļaujot. To saprotot, šo enerģiju var pavērst lietderīgas darbības virzienā — iet, skriet, dziedāt, peldēt, lasīt sēnes. Bet svarīgi arī runāt par to, kā jūtamies, jo tā mēs apzināmies sevi. Savukārt, uzklausot otru, iespējams viņu saredzēt. Tas vairo emocionālo inteliģenci un iekšējo kultūru,” stāsta I. Brakmane.
Vienisprātis ir arī Ilzes kolēģe: “Konfliktējot cilvēki mēdz runāt un ņemties ap to, kas ir noticis, meklēdami vainīgos, bet tam nav jēgas. Vajadzētu paskatīties, kas ir tā pamatā apakšā. Iesaistītajam starpniekam jāuzklausa abi, ļaujot viņiem runāt vienam otra klātbūtnē un apzināties, kā viņi jūtas. Tas palīdz saprast, ka slikti jutušies abi, un tas vieno. Kad panākts šis līmenis, var meklēt kādus risinājumus.”
“Dažkārt šķiet, ja atrisināsim konfliktus, dzīvosim laimīgi līdz mūza galam, bet patiesībā jebkurš solītis pretī viens otram, piemēram, tas, ka varu paskatīties uz otru un sasveicināties, kaut iepriekš nevarēju viņam mierīgi paiet garām, ir milzīgs panākums,” piebilst I. Brakmane, vēlreiz aicinot uztvert attiecības kā mazu mikropasauli, kuru iespējams mainīt un uzlabot. ?
