Nesaprotu, kur lai vēršos — Izabellu pārņēmusi alkatība. Šķiet, viņa visas Latvijas dabas veltes pārstrādās salātos un ievārījumos. Pati gan to sauc par gatavošanos drūmajai ziemai. Vainīgi politiķi — tik biedē, ka būs grūtāk. Rezultātā Izabella sagatavojusi vairāk nekā 200 burku ar dažādiem salātiem un ievārījumiem. Dažbrīd es virtuvē jūtos kā rūpniecības uzņēmumā. Viss kūp un vārās — nav kur kāju paspert. Izabellas ražojumu, manuprāt, pietiktu vismaz pieciem gadiem, bet viņa nevar apstāties.
Viennakt pamostas un iebļaujas: “Atcerējos!”. Domāju, ka sajukusi, bet viņa priecīgi stāsta, ka atcerējusies īpašo vecāsmātes gurķu marinēšanas recepti. Arī sapņo viņa tikai par konservēšanu. Nesen redzējusi, ka trīslitru burkā salikusi tomātus želejā — nu gribot pamēģināt īstenībā. Ja mēs kaut kur braucam, viņai acis tā vien zib, kur kaut ko vēl varētu savākt. Nākamnedēļ viņa iecerējusi gatavot aroniju sīrupu ar ķiršu lapām.
Viendien bija aizbraukusi pie draudzenes. Domāju, varbūt reiz aprims un mitēsies. Kur nu! Atbrauca līka kā nošu atslēga, stiepdama divus tīkliņus ar tomātiem.
Vakarnakt tumsā viņa ar lukturīti gāja uz kaimiņdārzu rakt mārrutku saknes. Dabūjusi jaunu gurķu konservu recepti. Viņa svētdien viņa mani aizveda uz pilsētas nomali, lai parādītu pīlādžkoku, kurā man būšot jārāpjas pēc salnām, jo pīladžogu želejas mums vēl nav. Nu galīgi traka!
