Šīgada septembris Latvijā vēsturē saglabāsies ar sacelto ažiotāžu par lopu kaušanu. Krīze piespiež mainīt paradumus, asāk reaģēt uz notikumiem, meklēt izeju no brīžiem bezcerīgas situācijas. Aprunājos ar pāris Aizkraukles pusē strādājošo kautuvju pārstāvjiem.
Kā pa viļņiem
SIA “Alvstre” Skrīveros liellopus kauj vairāk kā desmit gadu.
Tās īpašniece ir Iveta Strēlniece, izpilddirektors — Alvils Žura. Viņu palūdzu komentēt pašreizējo situāciju nozarē, kā arī izteikt viedokli par likuma grozījumiem saistībā ar rituālo kaušanu.
— Vai šogad būtiski mainījies ražošanas apjoms?
— Lielu izmaiņu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem nav. Gaļas biznesā pieprasījums un piedāvājums gada laikā ir nevienmērīgs. Rudenī piegādātāju aktivitāte pieaug. Sakarā ar to, ka mēs iepērkam liellopus, laikā, kad pieaug pieprasījums pēc cūkgaļas, mēs izjūtam apjoma samazināšanos.
Liellopus pārsvarā iepērkam no vietējiem audzētājiem, bet, kad pieprasījums palielinās, nākas apzināt arī tālākus klientus.
Jau gatava ražošanas līnija
— Vai esat domājuši arī par cūku kaušanu?
— Lai kautu cūkas, nepieciešami papildus sertifikāti, šis tas jāmaina arī tehniskajā aprīkojumā. Šobrīd, kad investīcijām vajag lielus līdzekļus, nopietni jāapsver to nepieciešamība. Lai produkcijai radītu pievienoto vērtību, izveidojām pusfabrikātu cehu. Līnijā iekļauta fasēšana vakuumā. Tehniski cehs šobrīd ir gatavs darbam, bet, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī, vēl nogaidām ar tā atklāšanu un strādnieku pieņemšanu. Šādu cehu izveidot mūs mudināja krīze. Pircēji — veikali, kafejnīcas un citi — nevar atļauties iegādāties un glabāt lielus gaļas gabalus. Mēs piegādājam kautķermeni sadalītu četrās daļās. Tam jāpatērē enerģija — saldētavu darbināšanai un noliktavu uzturēšanai.
— Pēc oficiāliem datiem, Latvijā ir 69 aktīvas lopu kautuves. Vai jūtat konkurenci?
— Godīgi sakot, nē. Aizkraukles pusē mēs esam vienīgā liellopu kautuve. Tā ka reģistrēto kautuvju ir daudz vairāk kā to, kuras darbojas.
— Kā notiek kaušanas process?
— Katru reizi kaušanā piedalās arī Pārtikas un veterinārā dienesta speciālists, ar kuru noslēgts līgums. Viņš saskaņā ar grafiku ierodas kaušanas dienās, pārliecinās par katra lopiņa veselību, novērtē viņu vizuāli. Kā saka, “uz savu roku” nekas nenotiek. Lopus no novietnes pa vienam iedzen apdullināšanas boksā. Dzīvniekam pie deniņiem pieliekt speciālu ierīci. Tā ir kā gaisa šautene ar durkli galā. Ar patronas palīdzību durkli šāvienā iedzen smadzenēs. Tālāk seko kaušana, atasiņošana, pārgriežot artērijas. Kāvēji ir pieredzējuši, apmācīti un līdz šim nav bijis gadījumu, kad dzīvnieks pēc apdullināšanas mocītos. Ozolniekos ir sertifikācijas centrs, kurā apmāca kāvējus.
Bez aprēķiniem un pierādījumiem
— Jūsu viedoklis par rituālās kaušanas ieviešanu Latvijā.
— Pasaulē ir dažādi veidi, kā lopus nogalina. Kas vienam ir pieņemams, citiem noliedzams, bet tas, ko var apskatīt internetā, bieži vien pilnīgi ačgārni atspoguļo musulmaņu ticībai raksturīgo kaušanas veidu. Pats arī apskatīju un brīnos, kā cilvēki var ticēt tam, ko tur rāda. Neviens lopus līdz nāvei sadistiski nespīdzina. Ne reizi nav parādīts, kā tas notiek rūpnieciski. Mūsu cilvēkiem rodas iespaids, ka līdzīgi kauj arī Latvijā.
SIA “Viesuļi” problēmu Jēkabpilī varu dalīt divās daļās. Pirmkārt, tīri tehniski, kā turpmāk domāts kaut lopus. Tā kā gaļu pārdodam tikai Latvijas tirgū, jaunie grozījumi likumu mūs pagaidām neskar. Mums pāriet uz šādu kaušanas veidu nebūtu problēmu. Daudz interesantāka ir procedūra, kā šos likuma grozījumus pieņem. Līdz šim nav publiskoti nekādi aprēķini, pierādījumi tam, ka šādas izmaiņas tiešām dos peļņu. Nosaucot lielos apjomus, kādus plānots eksportēt, rodas jautājums, ko tad viņi tur ēda līdz šim, ja pēkšņi nepieciešami tik lieli gaļas daudzumi? Vai tā ir, to neviens nav pierādījis. Varbūt sākumā vajadzēja parunāt ar citiem ražotājiem, nevis skriet pie lobijiem un steidzamā kārtā mainīt likumu. Es uzskatu, ka Teicāns vienkārši izglābās no bankrota. Vai tas ir nepieciešams Latvijas ekonomikai kopumā?
Paliek tikai māviens
— Vai jūs pievērstos kaušanas veidam pēc musulmaņu tradīcijas?
— Iespējams, bet, lai cik tas izklausītos cietsirdīgi, vispirms jāizvērtē biznesa aspekts — vai tas ir izdevīgi.
— Kur nonāk subprodukti?
— Govju ādas sālām un sūtām uz Itāliju. Kaulus, asinis — zvēraudzētavām, kur no tā gatavo barību.
Polijā kāvēji teic, ka no lopa paliek pāri tikai māviens. Neizmantojam tikai ragus un nagus.
