Ar vīru apprecējāmies pavisam jauni — deviņpadsmitgadīgi studenti. Sākumā viss šķita aizraujoši — tikšanās, puķītes, pastaigas un nebēdnīgi smiekli. Taču nenoliegšu, ka jau tad reizēm prātā iezagās šaubas, vai man vajadzētu ar šo cilvēku būt kopā. Viņa interese par mani, jāatzīst, bija spēcīgāka. Tad kādā dienā mani vecāki sāka raizēties par mūsu attiecībām. Tēvs teica — ka nenotiek kas nelāgs, jāprecas. Tajā brīdī šī doma šķita pat aizraujoša: tas taču būs skaisti — pašai sava ģimene, sava lielā, īstā dzīve. Turklāt drīz pieteicās arī mazulis.
Tā nu mēs divi jauni studenti sākām dzīvot kopā viņa mātes trīsistabu dzīvoklī, tur mitinājās arī māsas ģimene. Šis komunālā dzīvokļa variants jau pašā sākumā tracināja. Piedzima mazulis, sākās rūpes un raizes, kas prasīja daudz spēka un asaru. Vīrs visu dienu bija prom, es — mājās viena ar mazu bērnu. Kur tā skaistā, saskanīgā dzīve?! Jau tad sākās nesaskaņas, pārmetumi un neizrunātas sāpes.
Prasme runāt ir ļoti būtiska, jo mēs, cilvēki, esam tik dažādi. Otra dvēselē nav iespējams ielīst, arī prāta līkločus izdibināt… Noklusētais izraisa rūgtumu, tas grauž, smacē, un attiecībās iezogas atsalums un pārmetumi, līdz tās kļūst neizturamas. Nenoliegšu, ka nepieciešama liela drosme, lai dzīvē ko mainītu, jo tā it kā ir nokārtota, finansiāli stabila, turklāt ir bērni, un viņiem nepieciešami abi vecāki. Taču ko gan gūst atvases no tādām tēva un mātes attiecībām, kuri gadiem runā par šķiršanos, kopdzīvi uztver kā jūgu un nemitīgi strīdas? Protams, bijuši arī skaisti brīži, bet negatīvais tos pamanās noēst.
Attiecības veido divi. Ja viens vēlas tikt skaidrībā par to, kas viņu kopdzīvē aizgājis šķērsām, bet otram ir vienkāršāk no tā norobežoties, nekas nesanāk. Nepiepildītas, nīkulīgas dzīves izjūta var vilkties gadiem, tā ir sevis un otra mocīšana, abpusēji negodīga rīcība, jo dzīve mums dota tikai viena. Cilvēki gan mēdz pie visa pierast, tieši tas pašu kavē rīkoties…
Šķiršanās ir pārbaudījums, jo nākas saskarties ar milzum daudz grūtībām. Tā ir varena dzīves skola, kas norūda un pierāda, ka viss ir izdarāms, pat šķietami neiespējamais. Jauki, ja pēc tam abi var normāli komunicēt un saglabāt draudzīgas attiecības. Jo vienmēr būs kāds vienojošais faktors — bērni. Sākumā to ir grūti īstenot, nav vēlēšanās pat satikties, bet ar laiku emocijas noplok, rētas apdzīst, un cilvēki var ieskatīties viens otra acīs. Arī bērni pieņem situāciju, jo tā ir labāk un mierīgāk. Viņiem arvien ir abi vecāki, kuri atbalstīs, samīļos, uzklausīs, tikai nedzīvo kopā. Dzīve turpinās… ?
