Mīti iemidzina
Pēc Pašnāvību novēršanas dienas, ko pasaulē atzīmēja 10. septembrī, Pasaules Veselības organizācija nākusi klajā ar pētījumu par jaunu cilvēku izplatītākajiem nāves iemesliem un ieteikumiem, kā tos novērst. Vie-ns no iemesliem ir pašnāvības, kuru novēršanai nereti pietiek ar apkārtējo uzmanību un iejūtību.
Vērtību meklējumi
Pētījumi liecinot — uz katru pašnāvnieku ir 20, kas šādu iespēju kaut reizi mūžā ir apsvēruši vismaz teorētiski. Lielākajai daļai šādas domas “uzpeld”, meklējot izeju no samilzušas situācijas, kas vēlāk pārtop dzīves jēgas meklējumos. Vai manai dzīvei ir jēga, vai pasaule mainītos, ja manis nebūtu? “Tas saasina dzīves izjūtu — atziņa, ka es varētu arī nebūt,” piekrīt psihoterapeite Daina Poriņa, atzīstot, ka pārdomas par dzīves jēgu ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.
Eksistenciālā psiholoģija palīdz rast atbildes uz šiem jautājumiem — arī situācijā, kad it kā nekas cits nav iespējams, cilvēkam vienmēr paliek iespēja paust vai vismaz pašam sev definēt attieksmi pret notiekošo. Turpmākais jau ir rīcības jautājums — ko es varu darīt, lai šo attieksmi īstenotu.
Pašnāvība nereti kļūdaini tiek uzskatīta par izeju no situācijas, kad cilvēks ir ilgstoši mēģinājis būt labs visiem un nonācis situācijā, kad tomēr nepieciešams izvēlēties. D. Poriņa uzsver, ka jebkurš risinājums, pat bēgšana, bet paliekot dzīvam, ir labāks, lai arī tādejādi kāds tiek sāpināts.
Pietrūkst iemaņu
Pašnāvības jauno cilvēku — no 10 līdz 24 gadu vecumam — vidū ir pirmajā nāves iemeslu trijniekā uzreiz aiz ceļu satiksmes nelaimes gadījumiem un sarežģījumiem grūtniecības, dzemdību laikā. Tad vardarbīga nāve, AIDS un tuberkuloze.
Kā vienu no galvenajiem pašnāvību iemesliem pētnieki nosauc iemaņu trūkumu, lai veiksmīgi pārietu no bērnības pieaugušo pasaulē. Turklāt nereti jaunais cilvēks šajā grūtajā brīdī paliek viens — bez pietiekamas uzmanības, atbalsta un nepieciešamās informācijas.
Netieši to sekmē mīti par pašnāvībām un kultūrvēsturiski stereotipi — par šiem jautājumiem nav pieņemts sabiedrībā runāt, no cilvēka vēl vairāk novēršas, uzzinot, ka viņam dzīvē ir problēmas. Nav atbalsta netradicionāliem risinājumiem.
Izvērtēt kritiski
Kā populārākie ir izdalīti pieci mīti, no kuriem pirmais liecina par izteiktu psiholoģisko aizsargreakciju “lai tikai nekas nebūtu jādara” — tie, kuri runā par pašnāvību, nekad to faktiski neizdarīs. Jebkuras runas par pašnāvību kā atrisinājumu vai iespēju ir jāuztver nopietni. Tās liecina, ka cilvēks meklē izeju no nopietnas situācijas un negarantē, ka pašnāvība tiek apsvērta tikai teorētiski.
Tikpat kļūdaini domāt, ka lēmums aiziet no dzīves vienmēr ir impulsīvs un nekas iepriekš par to neliecina. Lielākajā daļā gadījumu cilvēks domās “izspēlē” dažādus variantus un gatavojas, ir aprunājies par to vismaz ar vienu cilvēku vai zvanījis krīzes centriem.
Ja dzimtas vēsturē vai paziņu lokā kāds jau ir aizgājis no dzīves pats, ir lielāka varbūtība, ka būs vēlme to darīt vēl kādam — tabu šādai rīcībai jau ir mazināts, iespējams, ir iedzimta nosliece uz depresīvu noskaņojumu, pietrū-kst dzīvespriecīgas, veiksmīgas pieredzes.
Maldīgi ir domāt, ka pašnāvības izdara tikai psihiski slimi vai īpašu sociālo kategoriju cilvēki. Īpaši smagi, ja pašnāvību izdara bērni — Latvijā kā jaunākais reģistrēts 10 gadu vecs zēns, kurš cieta no ilgstošas emocionālas un reizēm arī fiziskas vardarbības ģimenē.
