Pirms vairāk nekā 50 gadiem Vīgantē satikās Latgales skolotāja Genovefa no Stirnienes un krievu puisis Pāvels Sidorovs no Novgorodas apgabala. Genovefa mācīja bērnus, bet staltais jauneklis bija brigadieris un traktorists.
Kara laika bērni
Draudzējoties abiem bija daudz ko runāt par pārdzīvoto karu un izpostītajām mājām, par karā kritušo Pāvela tēvu un nodegušajām Genovefas dzimtajām mājām. Taču jaunībā nekas nav par grūtu. Tā arī viņi, kopdzīvi sākot ar mazumiņu, bija laimīgi, jo mīlēja viens otru.
— Kara laikā Stirnienē, kad vācieši atkāpās, gandrīz visas mājas un pat baznīcu nopostīja. Mans vectēvs, būdams ticīgs, uzskatīja, ka māju no uguns paglābs Svētās Genovevas svētbilde, taču tā nenotika, sadega viss, — atceras sirmā kundze.
Genovefa Stirnienes baznīcā ir kristīta un priecājas, ka dievnams ir atjaunots. Katru gadu Sidorovu ģimene Stirnienē ierodas kapusvētkos, lai satiktu radus un māsu, kura tur dzīvo.
Audzēkņu cienīta skolotāja
Genovefa bērnībā ātri iemācījās lasīt. Viņa labi mācījās un pēc Varakļānu vidusskolas beigšanas devās uz Jēkabpils pedagoģisko skolu. Jaunajai latviešu valodas un literatūras skolotājai vēlāk piedāvāja darbu divās skolās, viņa izvēlējās Vīgantes pamatskolu, kurā arī nostrādāja 35 gadus, līdz devās pensijā. Neklātienē viņa ieguva arī augstāko izglītību.
— Man bijuši septiņi izlaidumi, un audzēkņi kā putnēni no Vīgantes skolas “izlidojuši” pa visu Latviju. Taču salidojumos viņi allaž mani atceras, ja neesmu skolā, ierodas mājās. Stāsta par sevi un jautā par manu dzīvi, svētkos saņemu daudz apsveikumu. Domāju, ja būtu bijusi slikta skolotāja, mani taču neviens neatcerētos. Tādās reizēs priecājos, ka izvēlējos skolotājas profesiju, jo visu dzīvi veltīju bērniem, lai viņi iemīlētu latviešu valodu, lai lasītu grāmatas un no tām mācītos. Diemžēl tagad bērni lasa ļoti maz, jo ir taču tik daudz citu informācijas avotu, taču neviens no tiem nevar aizstāt grāmatu, — uzskata skolotāja.
Katram sava istabiņa
Kad jaunā Sidorovu ģimene dzīvoja tagad viņiem piederošajos “Andiņos”, mājā mita sešas ģimenes, katra savā istabā — galvenokārt jaunās skolotājas. Visi labi satika, un arī vietas pietika, nekad nevajadzēja strīdēties. Kad kaimiņi saņēma dzīvokļus, Sidorovi palika vieni un beidzot Atmodas laikā māju nopirka no tās īstajiem saimniekiem. Tagad ciemošanās reizēs tajā vietas pietiek abu dēlu ģimenēm, radiem un draugiem.
Ciemiņu uzmanību saista Pāvela kunga izveidotais dārzs, dīķis un pat pašu purviņā audzētās lielogu dzērvenes. Lai arī kolhozā bija mehanizators, brīvajā laikā viņam patika rosīties augļudārzā. Stādīt, potēt, krustot un vienmēr ko jaunu meklēt. Pāvels Bulduru dārzkopības tehnikumā pat kursos mācījās un apguva dārzkopja prasmi. Viņš atzīst, ka interesanta ir potēšana, piemēram, katram ābeles zaram uzpotēt citu šķirni, pīlādzim uzpotējot aroniju, rodas ogas, kas tomēr vairāk līdzinās aronijai. Viņam ir arī lielogu pīlādzis un iecerēts uz bumbieres celma uzpotēt cidoniju. Taču par lielogu dzērvenēm “Andiņu”saimnieks nejūsmo un teic, ka savvaļas dzērvenes esot garšīgākas.
Vietas pietiek pat ežiem un stārķiem
Abiem vēl joprojām ir arī bariņš mājlopu un vistas. Ir dārzs, kur izaug saknes, un siltumnīcā ienākas tomāti. “Andiņos” mīt daudz ežu, bet staba galā pagalmā gadiem ilgi savu ligzdu sargā stārķu ģimene. Ar dabu draudzēties un dzīvo radību žēlot Sidorovi mācīja saviem dēliem un tagad arī mazbērniem. Visiem “Andiņos” patīk, un katram ir kāds mīļāks stūrītis mājā vai dārzā. Visapkārt daudz puķu un lielu koku, putnu, no meža nereti pagalmā ielavās lapsa.
Saimniekiem tas netraucē. Viņiem nav arī laika sūroties par krīzi vai politiķu nemākulību. Abi ir lieli grāmatu lasītāji, kad izlasīta, var pārspriest, kas tajā vērtīgs un vai arī dzīvē tā notiek. Genovefa un Pāvels diskutē arī par televīzijas raidījumiem, kinofilmām, teātra izrādēm, ievērojamiem cilvēkiem un pašu Staburagā notiekošo. Viņi, ja arī sastrīdoties, nekad neklusējot, bet izrunājoties, citādi esot sajūta, ka akmeni azotē nēsājot. Un to viņi nekad nav darījuši, ne jaunībā, ne tagad, kad vienam otru biežāk jāuzmundrina.
Jautāju, kāds ir viņu ilgās kopdzīves noslēpums?
— Mēs esam kā egle un bērzs populārajā dzejolī. Esam pārliecinājušies, ka bērzam vienam dzīve būtu skumja un eglei vienai trūktu krāsainuma. Mēs kā divi koki ceļa malā esam saauguši vienā, — saka sirmā skolotāja, un Pāvels viņai piekrīt.
