Starojošu smaidu sejā — tādu Aiju atceros kopš pirmās tikšanās reizes. Atsaucīga, vienmēr rod laiku citiem, lai brīdi parunātos, uzklausītu. Spraiga un pārmaiņām bagāta veidojusies arī viņas dzīve. Tā kā ar Aiju esam labi pazīstami, sarunājoties iztikām bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Vārds, uzvārds: Aija Kalnāre.
Dzimšanas vieta un laiks: Nereta,1962. gada 26. maijs.
Izglītība: Divas augstākās, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, sabiedriskajās ēdināšanas tehnologs, Latvijas Universitāte, speciālo priekšmetu un angļu valodas skolotāja, amatierteātra režisore.
Ieņemamais amats: direktores vietniece audzināšanas darbā, skolotāja, Neretas kultūras nama dramatiskā kolektīva vadītāja.
Ģimene: precējusies, divi bērni.
Vaļasprieks: teātris, sēņošana, ēdienu gatavošana, dzeja.
Horoskopa zīme: Dvīnis.
Pusceļā nokrīt no zirga
— Esi dzimusi neretiete?
— Bērnība pagāja netālu, trīs kilometrus no Neretas, vecātēva mājās. Senās lauku mājās ar īpašu auru. Uz bērnudārzu mani neveda, uzaudzināja vecāki, vecvecāki un vecākais brālis. Daļa bērnības atmiņu arī saistās ar notikumiem, kurus piedzīvojām kopā ar brāli Kārli. Spilgti atceros kāds notikumu, toreiz man varēja būt pieci gadi. Mājās bija zirgs, un kādā vasaras dienā mēs izdomājām ar viņu aizjāt pie pāris kilometru attālumā dzīvojošās tantes. Viņa mums bija kā otra vecmāmiņa. Brālis palīdzēja pievest zirgu pie akas, es uzkāpu uz ruļļa, ap kuru tinas ķēde, un tā tiku zirgam mugurā. Kopā ar brāli bez segliem, visiem spēkiem turoties zirga mugurā, auļojām. Pusceļā es nokritu. Brālis sēdēja priekšā un pat nepamanīja, ka manis nav. Atceros, sēžu zemē un raudu, noskatoties kā brālis aizjāj. Esot iejājis pie tantes pagalmā un teicis: “Mēs atjājām” un tikai tad pamanījis, ka manis nav.
Citā reizē no rīta, kad vecāki aizgāja uz darbu, devāmies uz Neretu makšķerēt. Peldējāmies, priecājāmies un par visu aizmirsām. To, ka esam pastrādājuši ko nelabu, sapratām tik tad, kad vakarpusē sadzirdējām mammas “Minsku” pārbraucam pār tiltu. Pēc pusstundas arī tēva “Ižu”…
Kad mācījos 6. klasē, man sagribējās izmēģināt, kā tas ir — braukt ar moci pašai. Paņēmu bez prasīšanas.
Par pirmo algu nopērk “vefiņu”
— Vecāki tevi agri radināja pie darba?
— Kopš piecu gadu vecuma bērnību atceros skaidrāk. Patika dienas, kad kopā ar vecākiem devāmies sēņot. No tiem laikiem es labprāt sēņoju. Pavasaros ar tēti gājām uz birztalu bērza sulas tecināt. Palīdzējām vecākiem lauku darbos, siena talkās. Līdz pat 6. klasei dzīvoju vecātēva mājās, kamēr vecāki pārnāca uz Neretu.
Māte strādāja kolhoza ēdnīcā par pavāri, un laikam tāpēc arī man patīk gatavot ēdienu. Sākot no 7. klases, visus vasaras brīvlaikus cītīgi strādāju kopā ar mammu. Pelnīju sev naudiņu. Par pirmo algu nopirku radioaparātu “VEF”. Ap simts rubļu tāds tolaik maksāja.
Zīmīgs skaitlis — 17
— Esi skolotāja. Kādus atceries savus skolnieces gadus?
— Skolas laiku atceros ar patiku. Īpaši vidusskolas gadus. Biju komjaunatnes sekretāre. Tolaik mēs, skolēni, no sirds ticējām tam, ka tas, ko darām, ir pareizi, ne brīdi nešaubījāmies par to. Rīkoju sapulces, tajās izvērtējām nesekmīgo skolēnu atzīmes. Bez skolotāju klātbūtnes. Laikam tajā laikā bērniem atbildības izjūta bija daudz lielāka. Pēc stundām darbojāmies dramatiskajā pulciņā. Tad arī apjautu sevī aicinājumu režisēt. Visspilgtāk atceros lugu “Kadrija”, varbūt tāpēc, ka tā bija par skolēnu dzīvi, draudzību, attiecībām, vidi, kādā pati tolaik mitu. Vidusskolas 10. klasē, kad man bija 17 gadu, iesāku draudzēties ar savu tagadējo vīru Zigurdu. Tolaik abi bijām jauni un citādi skatījāmies uz notiekošo. Un zīmīgi, ka pēc 17 gadiem mūsu dzīves ceļi atkal savijās kopā.
— Vai vari salīdzināt, kādi skolēni bija toreiz un kādi tagad?
— Salīdzinot ar mūsdienām, kad lielākoties jāseko līdzi bērnu sekmēm, jāpārbauda mājasdarbi, tolaik iztikām bez šādas uzmanīšanas. Bijām patstāvīgāki. Ja kaut ko nesapratu, biežāk jautāju brālim. Ir jau arī šobrīd daļa bērnu, kurus nevajag kontrolēt, kuriem uzticas. Kāpēc šāds uzticības trūkums? Laikam saknes tam jāmeklē mūsos pašos. Jāmācās uzticēties. Mana meita Inga par dēlu Klāvu ir 15 gadus vecāka, un, analizējot viņas skolas gaitas, varu teikt, ka viņa bija daudz patstāvīgāka. Tolaik bērni bija aktīvāki, radošāki.
Pirms sāku studijas augstskolā, strādāju Neretas vidusskolā, un, kad atgriezos tajā pēc desmit gadu pārtraukuma, jutos kā citā pasaulē. Bērni bija savādāki, strādāt kļuva grūtāk. Kāds tam iemesls, nezinu.
“Kojas”studentu dzīvē
— Ar ko īpašs bija studiju laiks?
— Mācoties Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, man piedzima meitiņa. Šodien pati brīnos par savu uzņēmību studēt un rūpēties par bērniņu. Mācības nepārtraucu, neņēmu akadēmisko gadu. Palīdzēja studiju biedri, pat zēni pieteicās šad tad pieskatīt mazuli. Tajā laikā arī aktīvi strādāju studentu klubā, un mēs bijām tie, kuri sāka skaisto tradīciju, kurai šogad apritēja 20. gadskārta, — valšu balli. Studijas man ir neaizmirstams, jauks laiks, bagāts notikumiem, pārdzīvojumiem. Vērojot mūsdienu studentu dzīvi, brīnos, kāpēc viņi aizgājuši tālu prom no šīm jaukajām tradīcijām, kaut vai no neatņemamās studentu vides — “kojām”. Kāpēc meklēt atsevišķu dzīvesvietu, ja tikai kopmītnēs var izbaudīt patieso studentu dzīves un gaisotni.
Patīk darbs skolā
— Pēc augstskolas — atgriezies Neretā?
— Jā. Tolaik, mācoties vidusskolā, papildus varēja apgūt kādu profesiju. Neretā bija iespēja apgūt bērnudārza audzinātājas arodu, kādu laiku arī traktorista prasmi. Es izveidoju apmācību programmu ēdienu gatavošanas tehnoloģijas apgūšanai. Šo programmu apstiprināja Izglītības ministrija, un vairākus gadus es meitenēm un zēniem mācīju gatavot ēdienu. Nodarbības notika divas dienas nedēļā, un viena no šīm dienām bija sestdiena. Neraugoties uz to, skolēnu interese bija liela, lai arī mācības nebija obligātas. Kopīgiem spēkiem prakses laikā sagatavojām skolas virtuvei vajadzībām konservu krājumus.
Mainījās noteikumi, un es kā speciāliste bez skolotājas izglītības vairs nevarēju mācīt skolēnu. Darbs skolā man ļoti patika, tādēļ neklātienē iestājos Latvijas Universitātē un gada laikā pabeidzu speciālo priekšmetu skolotāju kursu. Aizstāvēju diplomdarbu par konditorejas izstrādājumiem un varēju turpināt darbu skolā. Paralēli tam apmācībai vadīju arī skolas dramatisko kolektīvu. Iestudējām to pašu “Kadriju” un ar šo lugu guvām panākumus valsts mērogā. Tas man deva stimulu neklātienē izmācīties arī par amatierteātra režisori.
Īsteno sapni
— Zinu, ka tev bija sava kafejnīca Neretas kultūras namā. Kā radās ideja to atvērt?
— Jau Jelgavas laikā sapņoju par savu kafejnīcu. Varbūt ietekmējos no pilsētas dzīves, daļa “vainas” ir arī manam vaļaspriekam — ēdienu gatavošanai. 1997. gadā, kad manā dzīvē atkal ienāca Zigurds, kopīgi īstenojām manu sapni. Tā radās SIA “Sēļu nams”. Atkal kāds zīmīgs gadskaitlis manā dzīvē, par kura nozīmi gan uzzināju vēlāk. Proti, cilvēkam Jēzus vecumā, 33 gados, kaut kas jāmaina dzīvē. Tā nu skolu nomainīju pret kafejnīcu. Pirms lēmuma pieņemšanas trīs mēnešus pabiju Dānijā. Atgriežoties jutu sevī spēku un vēlēšanos sākt ko jaunu.
Kafejnīca darbojās deviņus gadus. Sākumā biju apmierināta ar to, ko daru un ko esmu sasniegusi. Bet, kad Latvijas ekonomikā sākās lejupslīde, tā ietekmēja arī kafejnīcas darbību. Ar laiku sapratu, ka ieguldītais darbs nedod gaidīto rezultātu.
Bija gandarījums par paveikto, par skaisti klātajiem galdiem banketos, par labajiem vārdiem, ko teica apmeklētāji. Pieauga kontrolējošo iestāžu prasības. To izpilde “iegrieza robus” budžetā. Pienāca brīdis, kad sapratu: ja tā turpināšu, būs vēl sliktāk. Uzskatu, ka slēdzu kafejnīcu ļoti pareizā laikā. Nepaliku nevienam parādā. Ja būtu turpinājusi vēl gadu, sekas būtu nepatīkamas.
Vai šobrīd, kad Neretā nav nevienas kafejnīcas, es pieņemtu izaicinājumu vēlreiz sākt to pašu? SIA joprojām nav likvidēta, bet atbilde būtu — noteikti nē. Ceru, ka būs kāds jauns uzņēmīgs cilvēks, kas to izdarīs.
Paliek stiprākie
— Šo vasaru pavadīji Norvēģijā. Vai nevēlējies tur palikt ilgāk?
— Esmu Latvijas patriote. Šī īpašība, iespējams, iesakņojas bērnībā, dzīvojot vecātēva mājās. Lai arī līdz šim bijušas iespējas mainīt dzīvesvietu, vienmēr esmu izlēmusi palikt Latvijā.
Zinot, ka šogad Latviju atstāj ļoti daudz iedzīvotāju, dodoties meklēt darbu ārzemēs, sāku domāt: kas viņus pamudina šādai izvēlei? Vai tikai sarežģītā ekonomiskā situācija? Man liekas, ka aizbrauc tie, kuriem dzīve nav piedāvājusi izvēles iespējas. Tie, kuriem “pamati” ielikti šeit, paliek. Varbūt viņi nav pieraduši domāt, “izštukot”. Viss viņiem līdz šim pienests “uz paplātes”, viegli nācis. Kāpēc arī šoreiz neizvēlēties vieglāko variantu? Es domāju, ka paliek stiprākie. Katrā ziņā es nenosodu tos, kuri šādu izvēli izdarījuši.
Gadi iet, tradīcijas saglabājas
Darbam Norvēģijā mani pamudināja klasesbiedrene, kura jau 14 vasaru turp dodas strādāt kāda maza ciematiņa kafejnīcā. Viņa ir menedžere, savukārt es — pavāre. Ciematā dzīvo tikai ap 200 iedzīvotāju. Tas atrodas fjorda malā, un tur piestāj lieli kruīzu kuģi.
Norvēģija 60. gados bija trūcīga valsts, un viens no tās iztikas avotiem bija tūrisms. Un vēl no tiem laikiem vecie norvēģi katru reizi, kad ostā piestāj kāds kuģis, ar karodziņiem rokās nāk sagaidīt to. Agrāk tas bija saistīts ar iztikas gādāšanu, bet mūsdienās tā saglabājusies kā jauka tradīcija. Ostā kāds spēlē akordeonu, pārējie māj ar karodziņiem, vizuāli — ļoti aizraujošs skats. Nevaru teikt, ka norvēģi būtu vēsa ziemeļnieku tauta. Ēdienu izvēlē gan konservatīvi. Kā pavāre es mēģināju viņus pārsteigt ar ko jaunu, bet manas idejas viņi neatbalstīja.
Tas, ko es vēlētos īstenot savā dzīvē, pārņemt no norvēģiem, ir ģimenes “nolikšana” augstāk par visu citu.
Norvēģi dzīvo ļoti taupīgi. Varbūt krīze mainīs arī mums vērtību skalu. Sāksim domāt par to, kas mums patiesi nepieciešams. Norvēģijā grūtajos laikos baltā krāsa bija dārga, tāpēc māju ārsienas baltas krāsoja tikai ceļa pusē. Pārējās — tumši sarkanas. Lai arī mūsdienās viņi varētu atļauties krāsot visas sienas baltas, tradīciju viņi nemaina.
Vai tur ilgojies pēc mājām?
— Lai pārvarētu skumjas, jo tādas neapšaubāmi radās, kāpu kalnos. Dienā gadījās noiet pat 20 kilometru. Latvijā ne uz ko tādu nebūtu spējīga. Vietējie brīnījās, kāpēc es to daru viena pati, bet tas man palīdzēja. Tur esot apzinājos, cik ļoti mīlu savu ģimeni. Ikdienā esot kopā, to nenovērtēju.
Gadu ritumā esmu iemācījusies pozitīvi domāt. Katrā cilvēkā ir kas labs, un no katras sarunas var smelties ko īpašu. Jānovērtē tie cilvēki, kuri ikdienā ir līdzās.
Citi par Aiju Kalnāri
Ligita Rakeviča, Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas sekretāre:
— Aija nekad neatteiks padomu, ir sirsnīga, nesavtīga, izpalīdzīga. Vienmēr uzklausīs. Ja palūgsi izcept kūku, pat tad ja nebūs laika, kaut naktī, bet izceps.
