Pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera sasauktās valdības ārkārtas sēdes, kuru translēja arī Latvijas Televīzija, man radās divējādas pārdomas. No vienas puses, lieliski, ka tautai ir iespēja redzēt valdības sēdes norisi. Premjerministrs Valdis Dombrovskis atzinis, ka televīzijas klātbūtne radījusi šova elementu, bet, pēc Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja Pētera Krīgera domām, sēde bija slikti režisēts, garlaicīgs un pārāk garš šovs.
Neredzēju visu sēdi, bet dažbrīd pat kļuva garlaicīgi, piemēram, skatoties Ata Kampara sagatavoto prezentāciju, kas drīzāk atgādināja lekciju, nevis konkrētu rīcības plānu. Ministri sniedza darba pārskatus, nevis piedāvāja risinājumus, ko darīs, lai valsts un tauta dzīvotu labāk.Šova nebija, jo nav vēl priekšvēlēšanu laiks, kad vajag izrādīties, bet dažas nozīmīgas lietas no tautas jānoklusē, jāslēpj un jānosauc par valsts noslēpumu, kā tas bija pirms pašvaldību vēlēšanām. Tagad atklāti runāt televīzijas kameru priekšā ir daudz vienkāršāk, lai gan dažiem ministriem arī tagad pietrūka drosmes izskaidrot plānotās reformas, daži vispār neko nerunāja. Manuprāt, vajadzētu radīt iespēju internetā vai televīzijā vērot arī citu nozīmīgu valdības sēžu norisi, tad mēs varētu runāt par atklātību un caurspīdīgumu, nevis darboties pēc principa: ko gribu, to runāju, kas slēpjams, par to klusēju un atklāju tikai tad, kad man tas ir izdevīgi. Tik svarīgā sēdē nepiedalījās visi ministri. Ja Valsts prezidents sasauc ārkārtas sēdi, tad nav pieļaujams, ka daži uzskata: nav vajadzīgs pārtraukt atvaļinājumu vai komandējumu. Tas nav valstiski atbildīgi. Priekšvēlēšanu laikā Tautas partijas pārstāvji, šobrīd tieslietu ministrs Mareks Segliņš, un pašvaldību un reģionālās attīstības lietu ministrs Edgars Zalāns, gan jau būtu lielākie runasvīri. Tagad abi bauda atvaļinājumu, bet ārlietu ministrs Māris Riekstiņš pastaigājas pa Briseli. Šajā sēdē nevienu konkrētu lēmumu nepieņēma. Nekļuva arī skaidrs, ko īsti gribēja panākt Valsts prezidents, publiski “pratinot” ministrus. Tas drīzāk atgādināja vēlmi apliecināt paša nozīmīgumu, bet diemžēl bez konkrēta ieguvuma.
