Paātrinātā kārtā pensijā aizgāju jau pirms pieciem gadiem un esmu ar to ļoti apmierināta. Tam mani pamudināja bērni — sak, visu mūžu esi strādājusi un plēsusies, pietiek! Uztvēru to pozitīvi, jo man ārpus darba (pēdējos gadus bērnunamā, bet pirms tam Narkoloģiskajā centrā) bija daudz dažādu darīšanu, kalpošanu baznīcā, draugu, pašas mazbērnu un paziņu bērnu, ko auklēt. Kā smejos — jūs esat tik daudz, visiem vajag kripatiņu no manis, ka pašai nepaliek. Dievs acīmredzot mani tādu radījis, ka devis redzīgas acis saskatīt, ko kuram vajag, un steigties palīgā. Nekad neesmu varējusi palikt malā.
Nekad neesmu varējusi palikt malā.Savos gados jūtos ļoti labi, jo man ir aktīvs dzīvesveids, nepārtraukti esmu kustībā ar cilvēkiem. Tomēr pietrūkst laika pašai sev. Kopš pie manis pārnākusi dzīvot meita, viņa man māca palūkoties uz pasauli citām acīm. Piemēram, vakarā iesēdina automobilī — un prom uz jūru. Tā mēs vasarā ļoti bieži sēdējām kāpās, malkojām līdzpaņemto kafiju un vērojām saulrietu, kamēr mazmeita plikām kājām skraidelēja pa jūrmalu. Vairāk gribētu būt klusumā pie dabas, pasēdēt, padomāt, bet nekad tam nav iznācis laika, vienmēr atrunājoties — gan jau.Es ļoti gribētu dzīvot kopā ar bērniem, apzinoties, ka mātei jābūt kā draugam, atļaujot viņiem pašiem risināt problēmas un kārtot dzīvi. Var izteikt savas domas, bet arī tikai tad, ja bērni gatavi tās uzklausīt.Par nākotni īpaši nedomāju, jo esmu iemācījusies pateikties par šodienu. Mēs pārāk daudz mēdzam zūdīties par rītdienu, bet tā mums vēl nepieder! Vien šis mirklis un vakardiena. Nezinu, kas mani sagaida! ?
