Egle, košumkrūms, zaru kaudze – bēgot no policijas un māju īpašniekiem, noder visdažādākās slēpšanās vietas, tomēr maza neuzmanība, un vajātāji bēgli atrod. Tā gadījies metāla un citu lietu kārotājam Ainaram Zariņam (dzimis 1968. gadā) no Jēkabpils, kurš agrāk bijis deklarēts Klintaines pagastā. Tiesas priekšā vīrietis stājās, apsūdzēts pēc vairākiem Krimināllikuma pantiem – par zādzībām un tās mēģinājumu, kā arī bēgšanu no policijas.
Kārotais sūknis iekrīt akā
2008. gada 8. jūnijā ap pulksten 21.30 Ainars Zariņš kādās Klintaines pagasta mājās mēģināja no akas nozagt ūdenssūkni – pārgrieza elektrības vadu un stiprinājuma striķi, taču ūdenssūknis iekrita akā.
Mājas saimniece tieši tajā brīdī mazgāja traukus, un pēkšņi beidzās ūdens. Viņa palūdza vīru paskatīties, kas noticis. „Pirmā doma – nav elektrības, tomēr ar to viss bija kārtībā. Devos pie akas un ieraudzīju svaigi pārgrieztu vadu, pa kuru sūknim pievadīja elektrību. Drosmīgs cilvēks – griež vadu, es gan neko tādu nedarītu!” tiesā stāstīja mājas saimnieks.
Košumkrūms sāk kustēties
Abi saimnieki apgāja apkārt mājai, un pēkšņi sakustējās spireju krūms. „Pašķīrām krūmu, un tur sēž cilvēks. Jocīgi, ka bez apaviem, zeķēs. Viņš sāka taisnoties: „Es neesmu vainīgs! Es nekā nezinu!”. Esot bijis kopā ar draugu, kurš pazudis,” sacīja mājas saimniece.
Vīrietis stāstījis dažādus “brīnumus” jeb versijas par to, kāpēc sēž svešā pagalmā, sākot ar vēlmi padzerties (tā kā pie akas bija spainis ar ūdeni, kāpēc gan vajadzēja griezt vadu?), beidzot ar iešanu meitās.
Ielien žagaru kaudzē
Mājas saimnieks, sarunādamies ar nepazīstamo vīrieti, pagāja kādu gabaliņu kopā, taču pēkšņi svešinieks metās bēgt un pazuda, slēpdamies te vienos, te citos krūmos. Bēgšana kādu laiku bija pārredzama – sieva pa telefonu stāstīja vīram, uz kuru pusi bēglis dodas. Izsaucis un sagaidījis policiju, saimnieks kopā ar sievu turpināja pazudušo meklēt un beidzot atrada viņu, paslēpušos birzītē zem žagaru kaudzes.
Policists noskaidroja vīrieša personību, un vēlējās vest viņu uz Pļaviņu iecirkni, taču Zariņš sāka stāstīt, ka Daugavas malā mašīnā gaida sieva un bērni, kuriem devies meklēt ūdeni. Tur tik tiešām stāvēja mašīna, un tajā bija sieva un trīs bērni, kā arī pudele ar sulu vai limonādi, taču atvases gribējušas tieši ūdeni.
Policists A. Zariņu izlaida no sava auto, un viņš, izmantodams tumsas aizsegu, atkal aizbēga.
Lūdz atrast vīrieti sarkanā kreklā
Tiesai Zariņš stāstīja, ka košumkrūmā kārtojis dabiskās vajadzības, bet bēdzis tādēļ, ka nobijies. Viņš lūdza kā liecinieku uzaicināt vīrieti sarkanā kreklā, kurš bijis pie akas un esot īstais vainīgais, mājas saimnieks viņu esot redzējis. „Nevienu vīrieti sarkanā kreklā gan tovakar neredzēju,” sacīja mājas saimnieks.
Aiznes arī bikses un šortus
Apmēram mēnesi pēc šī notikuma Ainars Zariņš kādā vakarā iekļuva vienā Klintaines pagasta dārza mājā, uzlaužot durvis, un nozaga dažādas mantas 420 latu vērtībā: „Bosh” akumulatoru, skrūvgriezni, „Stanley” instrumentu kasti, pagarinātāju, skavotāju, elektrisko sildītāju, celtniecības pistoli, smilšpapīra ripas, maisiņu ar skrūvēm, divas minerālūdens pudeles, bezalkoholisko alu, bērnu bikses un mīkstās rotaļlietas, jaku, darba apģērbu, šortus, nazi, plastmasas spaini, adītu cepuri, divas virsjakas, koka un plastmasas kasti, smilšpapīru, auto aptieciņu un vēl citas lietas.
Iršos iztīra garāžu
Citā dienā ap pusseptiņiem no rīta Zariņš slepeni iekļuva kādā Iršu pagasta garāžā – ielīda pa apakšu un no iekšpuses atlauza durvis, pēc tam nozaga deviņus traktora kāpurķēžu ruļļus, divus metināmā aparāta kabeļus, automašīnas riteņu diskus, traktora ātrumkārbu un radiatora korpusu, durvju eņģes, 15 govju dzirdnes, hidraulisko domkratu, arkla lemešus, nodarot zaudējumus 645 latu apmērā.
Garāžas saimnieks, pamanījis zādzību, nodomāja, ka mantas varētu būt nodotas Jēkabpils metāla pieņemšanas punktā, tādēļ tūlīt devās turp un lietas pazina. Pieņēmējs sacīja, ka „tas cilvēks” braukšot vēlreiz, un tiešām – pēc brīža ieradās Zariņš un no mašīnas izkrāva vēl dažas cietušā mantas.
„Prasīju: „Kur ņēmāt?”. Esot nopircis. Teicu, ka izsaukšu policiju, viņš piekrita, bet vēlāk ielēca mašīnā un aizbrauca, pieņemšanas punktā atstājot savu sievu. Viņa apgalvoja, ka vīrs metālu esot pārpircis, zvanīja un lūdza atgriezties, mēģināja pierunāt, ka labāk detaļas atdot un izbeigt šo lietu, taču viņš neatgriezās,” tiesā stāstīja cietušais Iršu iedzīvotājs, kurš daļu mantu dabūja atpakaļ, taču 490 latu pagaidām ir zaudēti.
„Mantas pirku no Kostjas”
Tiesai A. Zariņš skaidroja – visā apkārtnē zinot, ka viņš uzpērk metālu, un Iršos pazudušās lietas iegādājies no Kostjas, kuru gan nepazīstot. Metālu pārdevis arī Pēteris un Visvaldis, taču uzvārdus nevarot nosaukt. Uz jautājumu, kur ģimenei ir lieka nauda, A. Zariņš atbildēja: mājās vienmēr esot nauda, lai varētu uzpirkt mantas un tās nodot, jo ģimenē ir trīs bērni un viņi taču ir jāpabaro, kaut kā iztika esot jāpelna. Izmeklēšanas gaitā A. Zariņš gan nevarēja nosaukt neviena metāla piegādātāja uzvārdu vai adresi.
Izlec pa slimnīcas logu un patveras kokā
Pagājušā gada jūlija beigās, esot apcietinājumā Aizkraukles policijas telpās, Zariņš bija mēģinājis pārgriezt vēnas, tādēļ viņu ievietoja Aizkraukles slimnīcas intensīvās terapijas palātā. Apmēram divdesmit minūšu pēc pusnakts slimnieks vēlējās nokārtoties pie savas gultas, izmantojot „pīli”. Abi konvoja darbinieki, no kuriem viena bija sieviete, novērsās, bet A. Zariņš ātri pārlēca pāri cita slimnieka gultai un aizbēga pa pirmā stāva logu.
Policijas darbinieki skrēja viņu meklēt, taču Zariņu nekur nemanīja. Tad pēkšņi sakustējās pie slimnīcas augošās egles zars – bēglis bija paslēpies kokā…
Nebrīvē jāpavada divarpus gadi
Pirmstiesas izmeklēšanā A. Zariņš savu vainu atzina visos nodarījumos, jo policists esot teicis, ka tad viņu atbrīvošot. Taču Aizkraukles rajona tiesā apsūdzētais visu pilnībā noliedza, jo neesot vis atbrīvots, tādēļ tiesa vairākās sēdēs pārbaudīja pierādījumus, uzklausot lieciniekus. Zariņa dzīvoklī veikta arī kratīšana, kuras laikā atrastas dažādas nozagtās metāla mantas un bērnu drēbes, kas bija domātas personiskajām vajadzībām.
Pēdējā vārdā A. Zariņš lūdza viņu attaisnot, jo neesot vainīgs, apcietinājumā esot pārdomājis visu dzīvi un tagad gribot būt brīvībā un rūpēties par saviem bērniem. Savukārt prokurors uzskatīja, ka savākts pietiekami daudz pierādījumu, lai A. Zariņu atzītu par vainīgu un sodītu, turklāt viņš jau iepriekš ir tiesāts par zādzībām un divreiz sodu izcietis nebrīvē.
Daļēji summējot sodus par katru nodarījumu, tiesa Ainaram Zariņam nolēma piemērot brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem, kā arī piedzīt no viņa cietušajiem nodarītos materiālos zaudējumus.
