Katrīna (55), medicīnas
darbiniece
Palīdzību lūgt un ņemt jāmācās visas dzīves laikā, un tas nav vienkārši. Vieglāk būtu dot, taču grūti ir arī tad, kad lūdz, bet es nevaru palīdzēt.
Lūgt ir smagi, un ne vienmēr to var. Darbā vairāk to sauktu par izpalīdzēšanu. Prasīt materiālo palīdzību savām vajadzībām ir ārkārtīgi grūti, pat pazemojoši — ja aizdod man, tad jādomā, kad un kā atdot, tas liek justies atkarīgai no aizdevēja. Vieglāk prasīt palīdzību darba, nevis savā labā, jo tas uzlabo tā kvalitāti vai apstākļus.
Atbalstīt citam citu ir ļoti svarīgi, jo mēs taču nedzīvojam izolēti, bet līdzās, un katram no mums var gadīties kas tāds, kad nepieciešama palīdzība. Ir vieglāk izkļūt no nelaimes, ja neesi viens. Palīdzēšana sniedz gandarījumu un apziņu, ka nevajag atlīdzību, ir jauki dzirdēt vienkāršu “paldies”, tas ir patīkami, bet nav būtiski.
