Glābjot Latvijas valsti, valdība “cirpa un cirpa” strādājošo algas. Tāpat rīkojās privātuzņēmumu īapšnieki. Kā iespējamās varēja paredzēt, ka turpmāk valsts kasē nenonāks liela daļa nodokļu, jo daudzi saņems naudu aploksnē. It kā loģiski un saprotami — no nelielās algas jāuztur ģimene, jāapmaksā rēķini, jāpaēd, jānopērk drēbes, un nodokļiem paredzētie lati lieti noder pašam — tagad un uzreiz, jo kas zin, vai pensiju varēs sagaidīt.
Tomēr “aplokšņu” saņēmēji, iespējams, būs zaudētāji, jo notiek diskusija par to, ka nodokļu nemaksātājiem pārtrauks sniegt bezmaksas medicīnisko palīdzību. Valsts garantētie veselības aprūpes pakalpojumi, izņemot neatliekamo palīdzību, bez papildu maksas varētu būt nodrošināti tikai nodokļu maksātājiem un sociāli neaizsargātajām sabiedrības grupām — pensionāriem, bērniem, invalīdiem un bezdarbniekiem. Politiķi izveidojušos situāciju, kad gandrīz puse no darbspējīgajiem izvēlas nemaksāt nodokļus, uzskata par satraucošu. Varbūt politiķi varētu veikt pētījumu, kādēļ šāda problēma ir radusies? Visefektīvākais pētījums būtu pašiem mēģināt mēnesi vai divus uzturēt ģimeni un izdzīvot par “plānu” aploksnē saņemto algu, jo lielākā daļa cilvēku, kuriem maksā aploksnē, tūkstošus nesaņem. Protams, tas nenozīmē, ka šāda situācija ir normāla, tāpēc saprast var gan nodokļu maksātāju sašutumu, gan nodokļu nemaksātāju nostāju. Turklāt ne vienmēr nodokļu nemaksātāji paši var izvēlēties, kā saņemt algu. Nereti darba devējs citu iespēju nemaz nepiedāvā — aploksnē maksā visu, vai daļu algas, un darba vietas izvēles iespējas Latvijā diemžēl ir niecīgas. Šie cilvēki var kļūt par krīzes upuriem — pat tad, ja gribētu atrast legālu darbu un godīgi maksāt nodokļus, pašreizējā situācijā tas būtu gandrīz neiespējami.
