Viendien taisos uz veikalu pēc maizes, bet sieva, kura tobrīd radio klausās Elvi (kā mēs familiāri mēdzam dēvēt mūsu paaudzes roka karali), man sapņaini saka: “Teni, tu tikai nočeko pie kases.” Tā kā man laulenes pamācības nudien ir līdz kaklam, es nesaspringstu un nemeklēju jēgu viņas teiktajā. Galu galā par savu pensiju iepērkos. Un nav te ko mani komandēt.
Tā kā esmu patriots, principā savu pensiju atprečot eju tikai un vienīgi bodēs, kas pieder maniem tautiešiem. Arī latviešiem ir savi lielveikali ar atlaidēm un citām ekstrām. Man patīk plašas tirgotavas, kur varu tā kārtīgi izstaigāties, ja kas, arī padungot un uzdejot ar kādu smuku meiču, kas kārto preces plauktos. Raugoties tajos, protams, arī es nereti ļaujos masu psihozei un piekrauju grozu pilnu ar visu ko. Paši saprotat, ja ņemu maizi, vajag arī sviestu un vēl kaut ko virs tā. Desu atzīstu tikai to labāko — no pašmāju miesnieka. Vislabāk — servelādi. Protams, vajag klāt arī kaut ko piedzeramu. Izvēlos atkal Latvijas preci. Pārbaudītas vērtības — balzamu. Paši saprotat, ka pie tāda pārtikas groza prasās klāt vēl smuks meitietis kompānijai. Bet, kur ir meitenes, tur jābūt končām un puķēm. Vārdu sakot, pie kases man paprasa 10 latu un 20 santīmu. A man makā tikai cēneris. Ko nu? Kasierīte saka — nekas, lai dodot cēneri un 20 sančuku vēlāk atnesīšot. Protams, čeku viņa man neiedod. Un es jau arī nemaz neprasu. Nav laika. Jāsteidzas pie draudzenēm uz frizētavu. Viņas radušas, ka es reizēm palutinu, kad tieku pie pensijas tērēšanas un pasprūku no sievas nagiem. Vārdu sakot, frizētavas personāla atpūtas telpā pavadu jauku, stilīgu pēcpusdienu, līdz viss ir izdzerts un apēsts. Pateicībā meitenes man par brīvu nofrizē matus — uz nulli, jo nav jau jēgas tās pūkas uz galvas turēt. Un te nu es laimīgs kā tikko izdēta ola galopa solī dodos mājup. Iedams gar bodi, kur biju atprečojies, attopos, ka biju taču palicis parādā 20 naudiņu. Ko nu? Un te kā saukta pretī nāk mana kaimiņiene. Es šai klāt un lūdzos, lai aizdod 20 kapeiku. Atzīstos, ka veikalā parādā paliku. Šī man iedod visas 50! Es veikalā iekšā un pie kases saku: “Ņemiet, es paliku parādā 20 santīmu!”. A tur tā pati meitene plikšķina acis. Blakus viņai stāv tāda kā priekšniece, laikam veikala vadītāja. Un kasierīte neparko neatzīstas, ka es viņai būtu palicis parādā. Es esot samaksājis desmit latu, un šī vēl man izdevusi atlikumu.
“Nu vai zini, skuķi, tu mani nerro? Ka tev saka — ņem naudu!” šņācu. Bet kasierīte ietiepīgi maļ savu. Es būšot dzērumā kaut ko sajaucis. Noteikti parādā būšot palicis kādā citā veikalā. Nolamājos un gāju projām. Pa ceļam citā bodē nopirku maizi.
Mājās sieva uzreiz saoda šņabja smaku un ne tikai to. Uz sliekšņa jau pratināja: “Vai nočekoji pie kases?”. Un tad es sapratu, kur tas suns ir rakts. Skaidrs, ka es nenočekoju. Es atdevu cēneri kasierītei kabatā. Un viņa no tā nodokļus valstij nesamaksās. Un tāpēc mums Latvijā iet tik slikti, ka paši ļaujam savu valsti un līdz ar to paši sevi apzagt. Mīļie, es aicinu jūs visus — nočekojiet pie kases! Neejiet projām no bodes bez čeka rokā!
