Rīt 70. gadu jubileju svinēs neretietis Ēriks Caune. Ērika kunga dzimtā puse ir netālu no Neretas, Vecdzērves pagastā, un visu dzīvi viņš ir strādājis darbu, kas vislabāk paticis — vadījis auto.
Liktenis nav saudzējis
Senču mājas Caunes kungam ir Vecdzērves pagastā, apmēram desmit kilometru no Neretas. Tur arī sāktas skolas gaitas. “Kādreiz Vecdzērves bija diezgan liels pagasts, tagad gan tur viss pamests un mājas izpostītas, arī vecāku māja stāv tukša. Tāpat kā daudzos citos mazajos lauku pagastiņos. Tagad jaunie no laukiem bēg prom,” stāsta Ēriks Caune.
Vecdzērves pagastā arī iepazinies ar nākamo sievu, ar kuru joprojām ir kopā. Izaudzināta meita, nu jau ir arī divi mazbērni. Tomēr Caunes kungu liktenis nav saudzējis, viena meita 16 gadu vecumā smagi saslima un nu jau ir viņsaulē.
Visu dzīvi bez atvaļinājuma
Jau septiņpadsmit gadu vecumā Ēriks Caune sāka darba gaitas. “Strādāju par šoferi, sākumā Jēkabpils autotransporta kombinātā par autobusa vadītāju, bet tas darbs man nepatika, jo maršruti nemainījās, un visu laiku pa vienu un to pašu ceļu apnīk vizināties. Pēc tam sāku strādāt Neretā, Ogres autokombināta filiālē, par pašizgāzēja vadītāju. Tas bija ideāls darbs. Ilgajos darba gados ne mazums ceļu esmu palīdzējis uzbūvēt,” stāsta Caunes kungs. Par šoferi Ēriks Caune nostrādāja līdz 62 gadu vecumam, kad sākās veselības problēmas un iemīļoto darbu vairs nevarēja strādāt.
“Negribu ar to lepoties, bet visā darba mūžā atvaļinājumā neesmu bijis. Vienreiz nedēļu biju paņēmis, bet tad kāda mašīna salūza un bija jāatgriežas darbā, tā arī pēc tam atvaļinājumu nekad neesmu prasījis. Patika man braukt. Pat sievu iemācīju ar pašizgāzēju braukt, un meitai arī ir autovadītājas apliecība,” stāsta jubilārs.
Dienests Čečenijā
Arī dienestā Ēriks Caune turpināja vadīt automašīnu. “Dienēju Čečenijā, Groznijas pilsētā. Tagad, pēc piecdesmit gadiem ir interesanti salīdzināt to, kā tur bija toreiz, un to, ko tagad televīzijā ziņās rāda. Kad, paklausies, kas tur notiek, tad šermuļi uzmetas. Kad es tur biju, cilvēki bija laipni un smaidīgi. Par čečeniem nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, tas, ka viņiem ir savādākas tradīcijas, tas gan ir fakts. Tur gan daudzsievība bija, par ko padomju gados skaļi nerunāja, gan vīriešu attieksme pret sievieti atšķirīga. Vīrietis tur augstākā godā,” saka sirmais kungs. Armijas laikā izbraukāta visa Abhāzija. Ērika kungs uz Grozniju arī tagad labprāt aizbrauktu, lai redzētu, kā tur viss ir mainījies.
Par dienesta laiku Ērikam Caunem ir vislabākās atmiņas. “Nesaprotu, kāpēc daudzi jauni vīrieši, kas bijuši armijā, par to stāsta dažādus briesmu stāstus. Es nesaprotu ko nozīmē vārds, “ģedovščina”. Mēs armijā bijām no visas plašās Padomju Savienības un dzīvojām draudzīgi, nekādu konfliktu mums nebija,” lepni saka Ērika kungs.
Saimniecība kā vaļasprieks
Visu mūžu Ērika kungs arī lauku darbus darījis, pašiem sava saimniecība bijusi. “Vēl tagad gotiņa ir, kādreiz bija četras. Nācās pašam gan sienu pļaut, gan mājās vest. Tagad gan ar saimniecību vairāk sieva nodarbojas, man tā veselība nedaudz “pieklibo”,” saka Ēriks Caune.
Vēl joprojām saimniecībā ir vistas un ruksis, arī dārziņš. “Tagad jau tas vairāk kā vaļasprieks, nekādu lielo labumu no tā negūstam, bet tomēr paša audzētais ir labāks,” saka jubilārs.
Kādreiz atpūšoties Ēriks uz upi aizstaigājis zivis pazvejot, bet tagad vairs neesot vērts, zivju upē tikpat kā nav.
Labākā dāvana — grāmata
Ērika kunga dzīvoklī plauktos sarindots daudz grāmatu. “Patīk man lasīt. Vairāk gan tā saucamā vieglā literatūra — piedzīvojumi, kriminālromāni. Daudzas grāmatas esmu pārlasījis vairākas reizes. Pēdējā laikā gan nevaru daudz palasīt, veselības problēmas neļauj. Bet kādreiz varēju televīziju neskatīties, kad bija ko lasīt,” saka jubilārs. Arī par labāko dāvanu jubilārs atzīst grāmatu.
Kā sagaidīs skaisto jubileju, Ērika kungs vēl nebija izlēmis. Esot plānots pie radiem aizbraukt, bet dzīve rādīšot.
Vairs nestūrē. Jubilārs Ēriks Caune tagad labprātāk brauc ar velosipēdu. Diezgan pie auto stūres sēdēts.
