Bija man te nesen gadījums. Ziniet, sēņojām mēs kopā ar sievu, saplūcāmies drusku tur un pēc tam mājās, sēnes tīrīdami… Vārdu sakot, guvu sadzīves traumu. Tā sanāca, ka sievai nazis izkrita no rokām un caurdūra manu plaukstu. Ko nu? Es bāls un šokēts. Sieva aši jūdza bērīti un veda mani uz slimnīcu, uz uzņemšanas nodaļu. Ieved mani tur trauslu kā ziedlapiņu, bet tur neviena nav. Pēcāk izrādījās, ka ir blakusistabā — dāmas kleitas laiko un prāto: pirkt vai nepirkt? Mēs pacietīgi gaidām. Es tikām klusi noasiņoju. Jau viss esmu nopilējis kā aizkauts suķis. Te beidzot viena, laikam daktere, panāk mums pretī un nīgri saka: “Ko tad jūs te nācāt, ko sēžat? Ejiet meklēt ķirurgu!”.
Cik maksā smaids, dakterīt?
Vārdu sakot, mēs ar sievuku tik ļoti sen neesam bijuši slimnīcā, ka nemaz nezinājām par te iedibināto jauno kārtību. Uzņemšanas nodaļa tagad kļuvusi par vietu, kur mediķes relaksējas, kur tikai viņas drīkst iet un tusēt. Pacientiem pašiem jānosaka sev diagnoze, jāizvērtē, vai dzīvība ir apdraudēta, un jāizdomā arī, pie kura speciālista pa tiešo vērsties. Es tikai vienu nesaprotu — vai mums joprojām ir bezmaksas medicīna vai man ķirurgam jāmaksā par to, ka viņš man nazi izvelk no rokas? Bet varbūt vispirms jāiet uz slimnīcas kasi norēķināties par pakalpojumu un tikai pēc tam raus nazi ārā? Kamēr es gremdējos pārdomās, asinīm noliedams uzņemšanas nodaļu, dakteres sašutums sakāpj vaigos: “Kas te sakops aiz jums? Kas par to samaksās?”.
Es tajā mirklī jutos tik viegli… Nekādu dusmu. Drīzāk pat kļuva jautri. “Saulīt, es sakopšu. Kur grīdas lupata?” teicu. Šī aizgāja projām purpinādama. Es vēl nopakaļ saucu: “Es samaksāšu par to, ka apgrūtināju, ka pieķēzīju. Dakterīt, bet cik maksā jūsu smaids, cik iejūtība, cik laipnība? Parādiet, lūdzu, cenrādi! Es esmu maksātspējīgs!”.
Neviens vairs manī neklausījās. Un mana sieva vismazāk. “Beidz, Teni, māžoties,” viņa sacīja un pati izrāva man nazi no rokas. Tad izvilka no manas kabatas šņabja pudeli (dēļ tās jau arī mums bija izcēlies tas skandāls), dezinficēja rētu, izgāžot visu saturu man uz brūces. Es iekliedzos kā dzemdību sāpēs. Visas uzņemšanas nodaļas dāmas saskrēja skatīties. Tad sieva nolika uz asinīm un degvīnu pielietās grīdas arī tukšo pudeli un nošņācās kā odze: “Tā, dāmas, sakopsiet aiz mums. Un mēs nudien par to nemaksāsim. Par kaut ko taču arī jums algu piešķir no mūsu, nodokļu maksātāju, kabatām. Un neceriet, ka mēs vēl te nāksim. Lai jūsu bodi klapē ciet! Neiebilstam.”
