Ticiet vai ne, — vakar Aizkrauklē pazuda Izabella. Teica, uz mirklīti ieskriešot jaunajā lietota apģērba veikalā, bet paiet 10 minūšu — viņas vēl nav, arī pēc 20 — nav. Nav arī pēc stundas. Domāju, no karstuma nokritusi bezsamaņā — gāju skatīties. Ak, mūžs, kas tur darījās! Ik pa mirklim kādā stūrī iezvanījās telefons, un gandrīz visām sievietēm bija viena atbilde — vēl mazlietiņ pagaidi! Kā sarunājušas!
Izabellai klēpī ap 10 pakaramo ar apģērbu, bet izskatījusi tikai pusi no veikala. Es gan viņai atgādināju, ka mājās skapim durvis jau nevar aizvērt no drēbju pārpilnības, bet viņa atcērt, ka neesot ko mugurā vilkt, jo apģērbs sarāvies… Trakākais, ka man viņa bija jāgaida pie uzlaikošanas kabīnes. Labi, ka veikalā skaistas pārdevējas, vismaz acis varēja pamielot. Pēc katra tērpa uzģērbšanas man bija jāiet kabīnē un tas jānovērtē. Vairākos tērpos Izabella iesprūda, tie man bija jāpalīdz novilkt. Beigās Izabella nopirka tikai vienu blūzi, jo visas izrādījās par mazu. Protams, par šādu iznākumu viņa bija nikna, un man viņu nervu nomierināšanai vajadzēja aizvest uz kafejnīcu “Panna”, kur viņa apēda ne tikai savu, bet arī manu porciju.
