Nesen satiku savu bijušo skolnieci. Tagad viņai ir sešpadsmit gadu. Ilze (vārds mainīts) man izstāstīja savu bēdu stāstu.
— Mana mamma pirms vairākiem gadiem aizbrauca uz Angliju strādāt. Pagājušajā vasarā es aizbraucu pie viņas, un man bija tur jāpaliek. Nu jau būs gads, kopš dzīvoju svešumā. Es zinu, ka neesmu vienīgā, kurai piespiedu kārtā nākas dzīvot prom no draugiem un, galvenais no mājām. Es laikam būtu gatava atdot visu, lai atkal varētu dzīvot Latvijā.
Jā, man ir radinieki, tētis, pie kura es mitu pusotru gadu, kamēr mamma dzīvoja svešumā. Pati biju vainīga, ka man nācās pārcelties uz Angliju. Es nemācījos, tikai “sēdēju” internetā mana istaba bija nesakārtota. Tētim jau kādu laiku ir cita ģimene. Man vajadzēja klausīt un respektēt viņa sacīto, bet es to saprotu tikai tagad, kad man nekā no tā vairs nav. Es taču varēju te dzīvot, mācīties, tikties ar draugiem, būt laimīga, man ir tikai 16 gadu. Turpretī tagad es katru dienu sēžu mājās, garlaikojos, Anglijā dzīvot ir grūti.
Man nepatīk iet uz skolu, tāpēc, ka angļu attieksme ir drausmīga. Man nav īpaši labas valodas zināšanas, un es neko nevaru pateikt pretī. Latvijā biju viena no labākajām klases meitenēm, tagad esmu “atstumtā”.
Angliju es ienīstu. Tādēļ ar mammu ir zudis kontakts. Liekas viņa visā ir vainīga, kaut arī zinu, ka tā nav, bet man gribas, lai viņai sāp, — lai sāp tāpat kā man. Saprotu, ka viņa nevar atgriezties Latvijā, jo nav kur dzīvot, būtu jāstrādā divos darbos, lai samaksātu par īri, elektrību un visu pārējo.
Uz Latviju man neliedz braukt. Brīvlaikos atbraucu, bet tas nav tas. Es gribu te dzīvot visu laiku. Šķiet, ka es zaudēju, dzīvesprieku un dzīves jēgu, pakāpeniski zaudēju visu. Sešpadsmit gados sāku saprast, kas tas ir — depresija.
