Lidot ir drošāk kā braukt
Vārds, uzvārds: Kaspars Skudrovs.Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukles rajona, Staburaga pagasts, 1978. gada 13. februāris.Izglītība: augstākā, Čehijas aviācijas institūts, maģistra grāds radioelektronikā un radionavigācijā.Dzīvesvieta:Aizkraukle.Nodarbošanās: Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku gaisa telpas novērošanas eskadriļas sakaru posma inženieris, virsleitnants.Ģimene: precējies, divi bērni.Vaļasprieks:ceļošana. Horoskopa zīme: Ūdensvīrs.
Lojāla vecmāmiņa— Kādas ir Jūsu bērnības atmiņas?— Ģimenē bijām četri brāļi — vēl Jānis, Valdis un Andis. Vecāki centās, lai būtu arī kāda māsiņa, bet, redz, nesanāca. Kā jau laukos, no skolas brīvajā laikā ierastie darbi — ziemā jānes malka, vasarā jāgana govis, jāvāc siens, jāravē bietes. Mājas gariņš bija vecāmāte. Kamēr vecāki strādāja kolhozā, mājās darbus un atpūtu organizēja viņa. Tik lojālas vecmāmiņas reti gadās. Kopā ar viņu esot par pat nedomājām. Varētu teikt, bijām ļoti labi mazbērni ļoti labai vecaimātei. Neķildojāmies, pretī nerunājām. Atceros dienu, kad no slimnīcas pārveda bāli. Bija februāris, laukā sals, logi aizsaluši. Viņš gulēja gultiņā, ievīstīts autiņos, istabā klusums. Pielavījos viņu nopētīt. Man toreiz bija seši gadi. Mūsu ģimenē nebija pieņemts darīt otram pāri, tāpēc nevaru “palielīties” ar to, ka būtu kāvušies. Andis, līdzīgi kā es, izvēlējās dienestu armijā, Valdis pabeidza Cēsu arodskolu un ir galdnieks, Jānis strādā lidostā “Rīga” arī saistīts ar tehniku.— Ko atceraties no skolas laikiem?— Mana pirmā skola bija tā, kura nu jau slēgta, — Vīgantes pamatskola. No skolas laika atmiņā palikusi pirmā skolas diena — 1. septembris. Vienīgo reizi svinīgā daļa notika Vīgantes parka estrādē. Skolas laikā darījām darbus ko lika, uz trakulībām nevilka. Pēc tam mācījos Jaunjelgavas vidusskolā. Pabeidzot to, vajadzēja pieņemt lēmumu – kur mācīties tālāk? Domāju studēt politoloģiju, bet ja netikšu, tad iešu dienēt. Konkurss augstskolā bija gana liels, un man, vienkāršam lauku puisim ar pilsētnieku gudrajām galvām bija grūti konkurēt.Avīzes mopēda vietā— Ko darījāt no mācībām brīvajā laikā?— Patika daudz lasīt. Ne tikai grāmatas, arī avīzes un žurnālus. Vieniem tajā laikā patika zīmēt, citiem — mopēdus skrūvēt, kas man nekad nav bijis pie sirds, bet es lasīju un sekoju līdzi politiskajiem notikumiem valstī un pasaulē. Uzskatu, ka politika cilvēkiem var palīdzēt, bet var arī iegāzt. Studēt politoloģiju nenozīmē “iešanu politikā”. Lai gan vilinājums vienmēr ir. Domāju, ka pašlaik Latvijā “politikā iet” izvēlas cilvēki no ekonomiskajiem grupējumiem, nevis profesionāli politiķi. Savukārt ar radiolietām sāku nodarboties pavisam nejauši ar brālēna palīdzību. Diploms man ir, bet nejūtos kā tehnisks cilvēks. Virsniekam jāredz lietas it kā no malas — kā liela bilde. Tas, ka zinu tehniskas lietas, palīdz, bet praksē šīs zināšanas maz izmantoju. Mūsdienu elektronika ir ļoti sarežģīta, bet ar roku darbināmu sakaru ierīci vēl apmācību laikā Ādažos iznāca lietot. Modernās sakaru ierīces krasi atšķiras no tām, kuras esam pieraduši redzēt padomju filmās. Armijas elektroniku apkalpo firmas un nodarbināt speciālistu uz vietas nav vajadzības. Seši gadi Čehijā— Kā nonācāt Bruņotajos spēkos?— Tā kā konkursu augstskolā neizturēju, pieteicos dienestam armijā. Kā 1996. gada 5. oktobrī sāku dienēt, tā turpinu vēl joprojām. Pirmie divi apmācību mēneši pagāja Ādažu poligonā. Pēc tam desmit mēnešu Lielvārdē. Kādu laiku biju arī jaunsargu nometnē, un apmācībās ziemā pat 20 grādu salā nācās dzīvot pa mežu. Obligātā dienesta laikā neko traku nesastrādāju. Varbūt kāds uzskata, ka tā ir tikai laika nosišana, bet pilsētniekiem, kuri pirmo reizi kājās uzvilka kirzas zābakus, tā bija laba dzīves skola. Pēc obligātā dienesta paliku virsdienestā. Sākumā par instruktoru. 1999. gadā man piedāvāja doties uz ārzemēm – mācīties Čehijā. Tur pavadītie sešarpus gadi ir dienesta spilgtākais periods. Mācību laikā arī apprecējos, piedzima meitiņa. — Vai pie lidmašīnas stūres arī esat sēdies?— Esmu lidojis ar visiem iespējamiem lidaparātiem, kādi vien ir Latvijas Gaisa spēkos. Vienreiz arī ar dāņu helikopteru, bet vienmēr tikai kā pasažieris.Virsnieki ar kareivjiem “nečupojas”— Kā iepazināties ar nākamo sievu?— Ar Daci iepazinos 1997. gadā. Viņa bija darba kolēģe. Sadraudzējāmies. Vēlāk, kad mani nosūtīja uz Čehiju, lai vienkāršotu viņas viesošanos, apprecējāmies. Ģimenes dēļ viņa ziedoja savu militāro karjeru, jo citādi nevarējām apvienot kopdzīvi un darbu. Vakar bija apaļa jubileja — 10 gadu kopš esam precējušies. Dace ir mana pirmā īstā mīlestība. Audzinām divus bērnus — Erīnu Elizabeti , viņai ir septiņi gadi, un trīsgadīgo Matīsu. Smejos, ka Matīss ir viens no turīgākajiem puikām Latvijā. Viņa vārdā nosaukta gan iela, gan cietums un kapi. Meitai nākotnes plāni esot skaidri — viņa būšot bērnudārza audzinātāja un friziere. Ietekmējusies no mūsu paziņas, kura pašlaik strādā divās darbavietās, arī Erīnai šāds variants šķiet vilinošs. Matīsam interesē tehnika un viņš “brauc” ar visu, kas kustas. Puika vēl nepazīst bailes, peldēt nemāk, bet ūdenī brien līdz kaklam. — Vai pats sevi uzskatāt par drosmīgu?— Es vienmēr cenšos izvērtēt situāciju, risku. Šogad no februāra līdz maijam stažējos Amerikā, Alabamas štatā. Tur sapratu, ka salīdzinājumā ar viņiem esmu drošsirdis. Tur teiciens “safety first” (drošība pirmajā vietā) tiek lietots vai katrā dzīves situācijā. Piemēram, lauka nodarbībās sēdējām zem nojumes un gaidījām, kad beigsies negaiss, jo zibens var taču kādam iespert. Interesanti, ka Amerikā virsnieki un kareivji “nečupojas” kā pie mums tas pieņemts. Ja kareivis krogā apsēžas iedzert alu kopā ar augstāka ranga pārstāvi, tas jau ir notikums. — Kas vēl pārsteidza Amerikā?— Pārsteidza lielā vides atšķirība starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Ziemeļi ir daudz eiropeiskāki. Vēl viena liela atšķirība — tas, ko saucam par patriotisko audzināšanu. Šajā jautājumā mēs, latvieši, esam tālu no amerikāņiem. Vašingtonā viss vēsturiskais mantojums kurš koncentrēts ap Balto namu — kultūras, vēstures objekti, ir apmeklējami bez maksas vai arī ierobežotā daudzumā iegādājamas brīvbiļetes. Katram vēsturiskam notikumam valsts dzīvē izveidots atsevišķs laukums — piemiņai Korejas, Vjetnamas, Otrajā pasaules karā kritušajiem. Ar mācībām vien par maz— Vai esat Latvijas patriots?— Tādas, kādu pašlaik mums vēlas uzspiest valdība, nē, bet dzimtenes, sabiedrības, ģimenes — noteikti. Bet ideju, ka jābūt patriotam neraugoties ne uz ko, gan neatzīstu. Ar patriotismu bērnu nepabarosi, lai kā arī savu zemi mīlētu. Nesen skatījos filmu “Ilgais ceļš kāpās”. Tur runāja par bērziem, kuri aug arī Krievijā, bet tie tomēr nav tie paši bērzi, kas Latvijā. Dzīvojot Čehijā, man pietrūka šejienes pavasaru un rudeņu. Tur pavasaris sākas vienā dienā, un pēc pāris dienām viss jau noziedējis, klāt vasara. Nav pakāpeniskas pārejas, lai izbaudītu dabas atmodu, lapu plaukšanu, gājputnu atgriešanos. — Kā vērtējat Latvijas kareivju piedalīšanos ārvalstu misijās?— Domāju, ka šādas misijas ir vajadzīgas. Mācības Latvijā ir viens, bet būt reālajā kaujas vidē — pavisam kas cits. Ja cilvēks iegūst autovadītāja apliecību, bet pie stūres sēžas pēc piecpadsmit gadiem, viņš nemācēs braukt. Karavīram tāpat — var skraidīt pa mežu un domāt, ka esi pietiekami trenēts, bet, kamēr neizbaudīs reālus kaujas apstākļus reālu atbalstu no mūsu karavīriem nav ko gaidīt. Pieredze ir būtiska dienesta sastāvdaļa.— Bet misijās cilvēki iet bojā…— Ja paskatāmies, kas notiek uz Latvijas autoceļiem, un salīdzinām to ar darbu misijā, tad tos var nosaukt par nelaimes gadījumiem, kas gadās katrā darbā. Ja būt lemts, nokritīs— Teicāt, ka esat lidojis ar visām Latvijas Bruņoto spēku lidmašīnām. Vai nav bijis bailes no avārijas?— Es uzticos aviācijai, baiļu sajūtas man nav. Kad no Amerikas lidoju atpakaļ uz Eiropu, paceļoties lidmašīnai, meitene, kura sēdēja līdzās, meta krustus un skaitīja lūgsnas, savukārt es domāju: ja reiz būs lemts mums visiem nokrist, tad tā arī notiks. Ja braucot kāds trakais uz ceļa izgriežas priekšā, tā ir bīstamāka situācija nekā tās, kuras rodas lidojot.— Kādas nākotnes ieceres?— Šobrīd notiek Lielvārdes lidlauka rekonstrukcija, un pēc darbu beigšanas, cerams, strādāšu savā specialitātē, apkalpošu radionavigācijas ierīces. To, ko daru pašlaik, uzskatu par menedžera darbu. Pārsvarā tas saistīts ar darba organizēšanu, projektu vadīšanu, vajadzīgo speciālistu meklēšanu.— Brīvajā laikā kopā ar ģimeni dodamies izbraukumos pa Latviju, nesen bijām Kuldīgā, Tērvetē. Nākamnedēļ pie mums viesosies draugi no Čehijas. Saikni ar viņiem neesmu zaudējis, sazināmies ar “Skype”, palasu ziņas internetā. Protams, čehu valodas prasme ar laiku mazinās, vajadzētu atkal kādu mēnesi padzīvot tajā vidē, atjaunot zināšanas. Joprojām interesē politika un pašreizējo situāciju valstī pārzinu. Lasu visu, ko raksta presē, skatos, ko rāda televīzijā. Redzēs, varbūt nākotnē īstenošu sapni studēt politoloģiju.
Citi par Kasparu SkudrovuSeržants Georgijs Pilinovičs:— Ar Kasparu kopā strādāju divus gadus. Ikdienā viņš vienmēr ir smaidīgs un laipns. Ar visiem kolēģiem ātri rod kontaktu. Labas organizatora spējas, un šis amats viņam ir īstais. Varētu uzlabot zināšanas tehnikas jomā.
