Vasaras otrā puse ir ne tikai ražas novākšanas, bet arī kapusvētku laiks.
Latvija, cik es zinu, ir vienīgā valsts pasaulē, kur šie svētki ir vasarā. Pasaulē tie saistīti ar katoļu tradīciju — Dvēseļu dienu, kura ir 2. novembrī. No tās deviņu dienu laikā ticīgie var lūgties Dieva žēlastību, aizlūgt par aizgājušo dvēselēm, kuras cieš šķīstītavā. Pie mums tie notiek vasarā, iespējams, tādēļ, ka Latvijā ir daudz konfesiju un kristīgā dzīve sadrumstalota. Ja kapusvētki notiktu visos kapos aptuveni vienā laikā, garīdzniekiem būtu fiziski neiespējami pabūt visos mirušo atceres pasākumos. Vasara vairumam cilvēku ir atvaļinājuma laiks, kad laiku var atlicināt arī aizgājēju atceres vietu apkopšanai, kopā sanākšanai. Kardināls Vaivods to nosauca kā pozitīvu faktu, jo tādējādi cilvēki biežāk atceras savus tuviniekus. Piemēram, Amerikā pēc bērēm daudzi labi ja vēl reizi savā mūžā iegriežas kapos apkopt kopiņas. Man jāvada dievkalpojumi16 kapsētās. Šogad atceres brīži iznācis īpaši daudz, tāpēc jāstrādā gan sestdienās, gan svētdienās.Atšķirībā no lielākās iedzīvotāju daļas man šis laiks ir ļoti aizņemts, brīvdienas sev varu ieplānot nedēļas vidū, ja darbus saplānoju tā, ka vienu dienu nedēļā veltu sevis pilnveidošanai. Kāpēc vispār būtu jāapmeklē kapi, kapusvētki? Pēc katoļu mācības, Svētajā sadraudzībā mēs, dzīvie, lūdzamies par mirušajiem un mirušie lūdzas par mums. Lai būtu šī atgriezeniskā saite, mēs nedrīkstam aizmirst mūsu senčus, jo, pēc katoļu mācības, neviena dvēsele nav mirusi, tikai pārgājusi jaunā realitātē. Tieši šajos brīžos, kapusvētkos, dzīvie un mirušie vienojas vienotā lūgsnā. Tas palīdz dzīvajiem stiprināties ticībā, cerībā un mīlestībā.Aizvadītā nedēļa sākās ar Jēkabpils slimnīcas apmeklējumu. Viens no septiņiem sakramentiem ir slimnieku sakraments, un, kad to nav iespējas saņemt dievkalpojuma laikā baznīcā, tas tiek nogādāts pie slimnieka. Pa ceļam apbraukāju savus slimniekus arī viņu dzīvesvietās, kopā pavadot laiku lūgsnās, garīgi stiprinot.Sākusies ražas novākšanas sezona un otrdien aizlūdzām Neretas katoļu baznīcā par labu šīgada ražu. Dienas otrajā pusē konsultējos ar speciālistiem baznīcas ēkas jautājumā. Lai arī ēka ir jauna, tajā parādījušās plaisas. Cenšos noskaidrot to iemeslu. Jēkabpils katoļu arhitekti pašlaik nodarbojas ar grunts analīzi un jācer, ka viņi varēs atbildēt uz šo jautājumu.Trešdienu pavadīju, veicot organizatoriskus pasākumus, gatavojoties sagaidīt svētceļniekus no Jūrmalas un citām Latvijas vietām, kuri dodas uz Aglonu. Viena no apmešanās vietām būs Jaunjelgavā, kur viņi ieradīsies trešdien. Savukārt Valsts prezidents Valdis Zatlers te plāno viesoties piektdien. Neretā 4. augustā ieradīsies svētceļnieki no Jelgavas, 7. augustā — liepājnieki. Dienas pasākumus saplānoju, bet vienmēr būs svarīgākas lietas par tām, kuras esmu noteicis par primārajām kādā konkrētajā dienā. Viena no tādām ir neplānoti slimnieku apmeklējumi, kuri, protams, ir svarīgāki par organizatoriskiem darbiem. Līdzīgi ar bērēm, kuras mēs neviens nevaram ieplānot un kurās man jāierodas, neņemot vērā, ka šajā dienā, šajā brīdī esmu ieplānojis izdarīt ko citu. Ceturtdiena bija vienīgā brīvā diena nedēļā, jo nebija steidzamu darbu un to izmantoju atpūtai.Piektdien Rīgā apskatīju kādu dzīvojamo platību. Baznīca nenodarbojas tikai ar garīgās dzīves sakārtošanu. Šādi laicīgās dzīves jautājumi kā mājokļa meklēšana kādam no trūcīgajiem draudzes locekļiem arī ir manā kompetencē. Sadarbībā ar sabiedriskajām organizācijām palīdzam tiem, kuri lūdz, kuriem pašlaik klājas visgrūtāk, “nostādot” viņus uz savām kājām. Atceļā no Rīgas, pie Ogres, kādi turki centās apturēt visas garām braucošās automašīnas un lūdza naudu, iespēju piezvanīt. It kā esot beigusies degviela, finanses. Kādi bija viņu patiesie mērķi, man neizdevās uzzināt. Iedevu viņiem tik, cik varēju atļauties. Šādu gadījumu skaits Latvijā pieaugs, jo pastāvīgo iedzīvotāju skaits, daudziem izbraucot uz ārzemēm, samazinās, atstājot, tā teikt, brīvas vietas dažādiem nelegāliem darboņiem no citām Eiropas valstīm. Tādi, piemēram, uzrodas un uzdodas it kā par īpašniekiem pamestajiem nekustamajiem īpašumiem.Sestdien priekšpusdienā vadīju kapusvētku misi Smiltaines kapos, Neretā, pēcpusdienā — Jaunjelgavā. Piektdien Jaunjelgavas bērnudārzu ieplānojusi apmeklēs Valsts prezidenta kundze jo jārisina jautājums par šī bērnudārza turpmāku darbību, tā kā šobrīd tā ir apdraudēta. Ikdienā jūtu un sastopos ar cilvēku neapmierinātību saistībā ar notiekošo valstī — skolu un slimnīcu slēgšanu, pensiju samazināšanu. Daudzi vecie cilvēki negrib savas vecumdienas nodot pansionāta aprūpētāju rokās, bet situācija valstī viņus spiež pieņemt šādu lēmumu. Nerunājot par vecajiem cilvēkiem, visi, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, šobrīd saskaras ar nepatīkamam pārmaiņām. Tā, piemēram pirmdien uzzināju, ka Jēkabpils slimnīcā gatavojas slēgt ķirurģijas nodaļu. Tas nozīmē, ka Aizkraukles rajona iedzīvotājiem būs jādodas uz Rīgu vai Daugavpili. Tas, ko baznīca šajā situācijā var darīt, ir censties mācīt saskatīt notiekošajā pozitīvo. Kristiešiem jābūt kā ar rentgena spēju apveltītiem, jāizvērtē visa informācija, kas šobrīd “gāžas” pāri, un jācenšas saglabāt veselo saprātu dusmu vietā.Daudzi teic, ka labāk neskatās televīziju, neklausās, nelasa, labāk nezina neko par to, kas notiek valstī. Nedomāju, ka šāda norobežošanās no realitātes nāk par labu. Visās šībrīža neskaidrībās jāsaskata darbības pozitivitāte. Nenoliedzami, baznīca ir sabiedrības daļa, un “pateicoties” pārmaiņām valstī, tādas rodas arī baznīcas draudzes vidū. Pieaug cilvēku neapmierinātība, mainās viņu uzskati. Tā no Jaunjelgavas draudzes vairākas ģimenes, nesaskatot iespēju palikt Latvijā, aizbrauca darba meklējumos uz ārzemēm. Savukārt Latvijā ierodas daudzi, kuri par pagaidu mājvietu izvēlējušies ārzemes un te atgriežas tikai, lai kristītos, laulātos. Runājot ar kolēģiem, arī viņi norādīja šo problēmu. Ja agrāk uz dievkalpojumiem ieradās daudz jauniešu, tad šobrīd viņu skaits ir samazinājies. Pirms pieciem gadiem, kad sāku strādāt Jaunjelgavā, sākumā kā joks izskanēja bažas par tās pārvēršanos par pensionāru pilsētu, bet nu jau diemžēl šis joks sāk kļūt par realitāti. Jaunieši nevis nenāk uz baznīcu, bet viņu vispār vairs nav te — Latvijā. Turpretim tie, kuri palikuši un nezaudē cerību uz izaugsmi nākotnē, teic, ka svarīgākais pašlaik ir strādāt, nepadoties. Līdzīga situācija pirms daudziem gadiem bija arī Amerikā. Tad sākās pārmaiņas no “augšas”, kad valdības vīri grūtajā brīdī bija kopā ar tautu, piedalījās labdarībā, organizēja zupas virtuves, kurās paši darbojās, vāca ziedojumus. Šonedēļ masu informācijas līdzekļos parādījās “Jaunās Paaudze” latvisko grāmatu dedzināšanas fakts, motivējot to kā cīņu pret latviešu pagānisko garu. Šādas darbības liecina vien par pašu dedzinātāju garīgo un morālo bagātību trūkumu. Visi skolotāji man mācījuši dzīvē saskatīt pozitīvo, jo Dievs visu taču radījis lai dzīvotu. Gan talanta izpausmē, gan citās darbībās, lai vitalitāti parādītu apkārtējiem. Uz to gribu aicināt visus šajā saspringtajā laikā.
