Aizkrauklietes Valentīnas Georgicānes dzīve bijusi dažādiem notikumiem bagāta. Viņas lepnums ir seši bērni — trīs meitas un trīs dēli. Ar Valentīnu tiekamies viņas darbavietā, lielveikalā “Selver”. Sieviete, šķiet, mazliet uztraukusies, bet fonā skanošā mūzika ir tieši laikā un viņu sarunai atraisa.
Jaungada dāvana— Kā nonācāt Aizkrauklē?— Te ir mana dzimtā vieta. Piedzimu sniegotā 1. janvāra dienā. Man ir arī vecāks brālis. Bērnībā daudz ķildojāmies, jo viņš vienmēr un visur vēlējās būt noteicējs. Aptuveni pirms desmit gadiem mana māmuļa nomira. — Kāda bija jūsu bērnība?— Mani vecāki bija celtnieki. Viņi iepazinās, kad Aizkrauklē sāka celt hidroelektrostaciju. Kad man bija trīs gadiņi, kopā ar vecākiem kādu laiku dzīvojām Gruzijā, kur viņi bija darba darīšanās. Mēs mitinājāmies mazās mājiņās, bet tas netraucēja, jo tās bija jaukas un mājīgas. Te bija daudz dažādu tautību cilvēku un viņi vienmēr izturējās viesmīlīgi. Gruzijā gāju bērnudārzā, bet brālis skolā. Atmiņas par šiem laikiem ir patīkamas. Gruzijā ir neaprakstāmi dabasskati — kalni, lejas, ūdens. Mana mīlestība pret kalniem nav zudusi, tie joprojām mani fascinē. Lai cik skaisti arī citviet nebūtu, Latvijā noteikti ir visskaistākā jūra.— Kāpēc atgriezāties Latvijā?— Tēvam te atkal piedāvāja darbu. Man tolaik bija septiņi gadi. Sāku mācīties Aizkraukles 1. vidusskolā. Visvairāk no mācību priekšmetiem man patika sports. Biju skolas basketbola komandas kapteine, nodarbojos arī ar vieglatlētiku. Dažādās sacensībās esmu ieguvusi ne vienu vien medaļu. Reiz Dobelē Vislatvijas čempionātā biju ceturtajā vietā. Sportiskās aktivitātes neesmu metusi pie malas, piemēram, no Aizkraukles pagasta līdz veikalam “Selver” un atpakaļ, eju kājām. Tā ir veselīga pastaiga svaigā gaisā. Uz ballēm ar motociklu— Mūsdienās jaunieši ir ļoti aktīvi. Kāda bijāt jūs?— Tolaik biju atraktīva meitene, nevarēju nosēdēt mierā, visu laiku bija kas jādara. Atmiņā palikusi mana 16. dzimšanas diena. Kad man bija 15 gadu, ieguvu motocikla vadītājas apliecību, bet 16. dzimšanas dienā māte man uzdāvināja motociklu, un es biju vienīgā meitene Aizkraukles rajonā, kura ar to brauca. Man tolaik bija ļoti gari mati, un, kad noņēmu ķiveri, tie skaisti izplīvoja. Ar motociklu braucu gan uz zaļumballēm Skrīvero, gan citviet.Ne sieviete, bet mājsaimniece— Kā izveidojāt savu ģimeni?— Līdzīgi kā mani vecāki. Absolvēju Aizkraukles 1. vidusskolu, sāku strādāt. Biju biļešu pārdevēja autobusā. Ar savu bērnu tēvu iepazinos vienā no darbdienām. Viņš pēc tautības bija ukrainis, dzīvoja Rumānijā, bet Daudzesē strādāja meža darbos. Divus gadus draudzējāmies. Ciemojāmies viens pie otra, bet pēc tam apprecējāmies. Kāzas bija lielas, un tās mēs svinējām kādā mazā Rumānijas ciematā. Tur bija ļoti skaista daba, silts klimats, pie mājām auga vīnogas. Rumānijā piedzima divi pirmie bērniņi. Tur viņus arī kristījām. Šīs valsts iedzīvotājiem ir cita mentalitāte. Latvijā mēs, sievietes, varam atļauties daudzas lietas, bet tur viņām lielākoties bija jāapdara mājas darbi un jāaudzina bērni. Man bija citi dzīves mērķi, nevēlējos visu mūžu tā dzīvot. Vīram bijušās “VEF” Aizkraukles filiālē piedāvāja darbu, un mēs pārcēlāmies uz Latviju. Te piedzima pārējie bērniņi. Sapnis — pabeigt māju— Kāpēc tomēr izšķīrāties?— Tā bija raksturu nesaderība. Mans vīrs bija mierīgas dabas, bet es gluži pretēji — man visu laiku vajadzēja kaut ko darīt, nevarēju nosēdēt mierā. Mēs nešķīrāmies ar naidu. Viņš, protams, attiecības vēlējās saglabāt, bet tā būtu sevis mocīšana. Par viņu nevaru teikt neko sliktu, viņš bija ļoti labs cilvēks, mīlošs un, manuprāt, ideāls tēvs bērniem, taču ar to vien divu cilvēku attiecībām ir par maz. Sapratu arī viņu — te nebija viņa dzimtene, un viņš noteikti nevarēja kārtīgi iedzīvoties. Ar laiku iemācījos viena tikt galā ar dzīves grūtībām, un tās mani ir ļoti stiprinājušas. — Vai jūs visu laiku dzīvojāt personīgajā mājā? — Savulaik dzīvojām dzīvoklī, bet maksājumi bija lieli, un nu jau desmit gadu mēs mitināmies savā mājā. Lai to varētu izremontēt, gribēju bankā ņemt kredītu, bet nepaspēju. Iespējams, ka tā arī bija labāk, jo šobrīd situācija valstī ir sarežģīta. Tā kā naudas ir tik, cik ir, pamazām cenšamies visu izremontēt, bet darba vēl ir daudz, taču zinu, ka visu pabeigšu. Es vēlos te dzīvot un redzēt, kā apprecas mani bērni un piedzimst mazbērniņi. Audzina ar savu paraugu — Kā saprotaties ar bērniem?— Ar viņiem satieku ļoti labi. Protams, iet visādi, ir arī strīdi, bet vairāk esam kā draugi. Varam pārrunāt jebkuru tēmu. Viņi ir ļoti patstāvīgi, un es ar viņiem ļoti lepojos. Kad nomira mana māte, ar visu nācās tikt galā pašiem. Mēs darbus nedalījām, visu paveicām kopīgiem spēkiem — gan puķu pušķīšus veidojām un vedām pārdot, gan lasījām sēnes un ogas.Jaunākā meitiņa Malvīne (11gadu) mācās Aizkrauklē, būs 5. klases skolniece, bet Anastasija (15) un Ksenija (14) mācās Cēsu sanatorijas skolā. Ceļš ir dārgs, un mājās viņas pārsvarā ierodas ik pēc divām nedēļām. Ilgojos gan es, gan viņas, taču bieži sazināmies, nosūtu viņām kādu saldumu paciņu. Reizēm piezvanot, nobirst pa asarai — lai arī viņas ir tepat Latvijā, bet tomēr tik tālu. Viņas ir ļoti talantīgas — zīmē un no māla izgatavo dažādas figūras. Ļoti vēlos, lai pēc skolas beigšanas viņas mācītos ar mākslu saistītā jomā. Jaunākais dēls Leonīds jeb Leo (19) ir vispusīgs puisis. Viņš ļoti labi pārzina ar celtniecību saistītās lietas, dejo modernās dejas, turklāt tās māca arī Skrīveru jauniešiem. Vecākajiem dēliem ir pašiem sava dzīve. Dimitrijs (24) strādā dzelzceļa stacijā par montieri, bet Aleksejs (25) iztiku pelna ārzemēs. — Kā radinājāt bērnus pie darba?— Darbus nedalām un strādājam kopā. Ja kāds pēkšņi nevar ko izdarīt, nespiežu, kurš ir brīvāks, tas darāmo paveic. Mūsu mājās darba nekad netrūkst. Kopā ejam arī ogot un sēņot. Meža veltes pārdodam tirgū, un tie ir papildu līdzekļi, kurus ik gadu izlietojam skolas vajadzībām. Jau noskatījām apģērbu. No ogām gatavoju dažādus ievārījumus un kompotus, bet sēnes marinēju. Pie mājas ir savs dārziņš, audzējam kartupeļus, gurķus un citus dārzeņus.Vaļasprieks 15 gadu garumā— Zinu, ka jums ir kāda interesanta aizraušanās. Pastāstiet par to!— Jau aptuveni 15 gadu nodarbojos ar dažādu dekoratīvo kompozīciju izgatavošanu. Sākumā veidoju tikai puķu pušķus kāzām, jubilejām, pēc tam bēru vainagus un daudz ko citu. Tagad gatavoju no visa pa druskai — no dabas materiāliem veidoju arī sauso ziedu kompozīcijas un svečturus. Meitas palīdz sagādāt nepieciešamo — čiekurus, zarus, mizas un citus dabā sastopamos materiālus, kas mums glabājas kastēs. Savulaik iegādājāmies žigulīti un izgatavoto vedām pārdot uz Rīgu. Arī tagad produkciju pārdodu tirgū. Nepelnu lielu naudiņu, bet mūsu ģimenei pietiek.— Vai neesiet domājusi nodarboties tikai ar vaļasprieku?— Es negribētu, lai šī būtu mana vienīgā nodarbe. Labprātāk strādāju vēl arī maizes darbu — patlaban “Selverī” esmu pārdevēja. Man ļoti patīk darbs ar cilvēkiem.Galvenokārt dekoratīvās kompozīcijas izgatavoju uz pasūtījuma, pēc tam pārdodu vai izmantoju dāvanām. Aizkrauklē manis veidotajām lietām ir pietiekams pieprasījums un esmu apmierināta. Šo gadu laikā izveidojies savs klientu pulciņš, lielākoties tie ir paziņas un draugi, bet gadās, ka viņi pastāsta citiem, tā ieinteresējot. Bērni neļauj novecot— Jūs burtiski starojiet. Vai tā ir vienmēr?— Man ir bijuši brīži, kad saasinājās veselības problēmas un jutos ļoti slikti. Tad es nelietoju kosmētiku un nelutināju sevi, bet tagad viss ir kārtībā. Man atkal gribas dzīvot un labi izskatīties. Bērni man neļauj novecot. Varētu teikt, ka ir atgriezusies otrā jaunība, jo nejūtu savus gadus. Visu laiku gribas darboties un pat pēc darba nejūtos nogurusi. Televīziju skatos reti, īpaši vasarā. Šis gadalaiks ir reizi gadā, viss zaļo un zied, dārzā viegli smaržo puķes un piparmētras, tas ir jāizbauda. — Šobrīd valstī ir krīze. Kā jūs uz to raugāties?— Šībrīža situācija ir grūta, bet tas ir pārspīlēti, un nav tā, ka nevar izdzīvot. Ja ir savs dārzs un darbs, tad nav nekādu problēmu, bet, ja visi sūdzēsies par dzīvi un nekā nedarīs, tad no tā labāk nepaliks nevienam. Piemēram, mums nekā netrūkst. Iespējams, dēliem augot, gribējās ko vairāk, bet mēs vienmēr esam dzīvojoši ar to, kas mums ir, un esam apmierināti. Galvenais ir turpināt darboties un dzīvot ar labām domām un cerībām. Ir jāizbauda katras dienas burvīgums.
VIZĪTKARTE.VĀRDS, UZVĀRDS:Valentīna Georgicāne.DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS:Aizkraukle, 1964. gada 1. janvāris.IZGLĪTĪBA:vidējā.DZĪVESVIETA:Aizkraukles pagasts.NODARBOŠANĀS:lielveikala “Selver” pārdevēja.ĢIMENE:trīs meitas un trīs dēli.VAĻASPRIEKS:dekoratīvu kompozīciju izgatavošana.HOROSKOPA ZĪME:Mežāzis.
Citi par Valentīnu GeorgicāniSanta Skaba, Valentīnas kolēģe, veikala “Selver” kasiere.— Mēs, veikala darbinieki, esam ļoti laba komanda. Vaļa, kā mēs viņu mīļi saucam, ir ļoti jauks un strādīgs cilvēks. Viņa ir saprotoša, un, ja būs vajadzīga palīdzība, to nekad neatteiks.
