Rasmu (vārdi tekstā mainīti — aut.) satieku, kad viņa no veikala mēro ceļu mājup. Viņa nes divus tīkliņus, vienam no tiem cauri spiežas grāmatas. Vaicāta, kādas šoreiz lasīšanai paņēmusi, vecā sieva nevar pateikt to nosaukumus: “ Bibliotēkas meitene kaut kādas iedeva.”
Rasma grāmatas lasa, lai nebūtu tik garlaicīgi. Ko gan citu darīt, ja augām dienām ir viena četrās sienās. Nav ne lopu, ne dārza, jo savos 72 gados negrib lieku pūļu. Viņai nav arī televizora, to iegādāties arī nevēlas, jo varot aizdegties, tāpēc baidās no šīs ierīces. Šad tad paklausās radio, bet no dzirdētā daudz kas nav skaidrs, piemēram, tādi jēdzieni kā inflācija, iesaldēšana, neapliekamais minimums. To, ka samazinās pensiju, viņa saprot, bibliotekāre arī esot paskaidrojusi, cik daudz ir 10 procentu no viņas vecumdienu pabalsta. Taču arī man tas ir jāapstiprina. Lai arī jāsteidzas, Rasma nebūt negrib šķirties, sen nav mani satikusi, gribas parunāt. Izvairīgi uzdodu jautājumu — kā klājas? Pēc tā atskan dusmas, lamas, nievas, arī kādai konkrētai personai, kura, viņasprāt, savulaik izsaimniekojusi kolhozu. Zinu, ka mani iebildumi Rasmas domas nemainīs, tādēļ neko nesaku. Rasmu uztrauc viss — kā izdzīvos ar samazināto pensiju, vai pietiks naudas, ko samaksāt par malku, elektrību. Agrāk pasūtīja arī “Latvijas Avīzi”, nu vairs tikai “Staburagu” var atļauties. Padzīvojusī sieviete nevēlas arī nonākt slimnīcā — nevarēs taču samaksāt 12 latu par vienu ārstēšanās dienu. Piemetas jau visādas vecuma kaites — vienu dienu sāp kājas, otru — rokas, te sirds un asinsspiediens “streiko”. Kaut arī to esmu vairākkārt dzirdējusi, arī šoreiz man jānoklausās Rasmas dzīvesstāsts. Ģimenē bija trīs māsas un divi brāļi. Dzīvoja diezgan trūcīgi. Tēvs neļāva pēc ceturtās klases tālāk mācīties, bet lika strādāt. Rasma bija vecākā meita. Kad māte gājusi darbos, vajadzēja pieskatīt māsas un brāļus. To viņa visvairāk nevarēja ciest, labāk gāja strādāt uz lauka, nevis palika ar bērniem. Kad kļuva pieaugusi, tēvs meitu izprecināja Pēterim no kaimiņu pagasta. Viņš par Rasmu bija desmit gadu vecāks, jau divas reizes šķīries. Bērnu viņiem nebija, visu dzīvi nodzīvoja divi vien. Uz šo pusi pārcēlās, jo te jau dzīvoja Rasmas jaunākā māsa Antonija ar meitu Kitiju. Tēvs Antoniju bija padzinis no mājām, jo viņa, nebūdama precējusies, gaidīja bērnu. Ar Pēteri visu mūžu dzīvojuši kā suns ar kaķi — nav valdījusi saticība. Viņam paticis arī iedzert. Nu jau desmit gadu pagājis, kā Pēteris miris. “Vajadzētu līdz kapiem aiziet, nezinu, kā tikt, tomēr trīs kilometri,” noteic Rasma. Neiztrūkstošs ir arī stāsts par Kitiju. “Galīgi no ceļa nogājusi,” tā Rasma. Mācīties negribēja. Pēc astotās klases beigšanas kolhozā ganīja govis, vēlāk bija slaucēja. Apprecējās, piedzima dēls, taču alkohols. Vīrs to nevarēja izturēt, paņēma dēlu un aizgāja. Kopš izjuka kolhozs, Kitija ir bez pastāvīga darba. Līdz pirmajai vai otrajai algai noturējusies, pēc tam atlaista. Nu pārtiek no mātes pensijas. Kad naudas nav, Kitija nāk pie Rasmas, lai “aizņemtos”. Parasti piecus latus, bet gadās arī, ka desmit. Protams, ka naudu neatdod. Šādās reizēs Rasma atceras, ka māsasmeitai pa “piecītim” vien atdota nauda, kas savulaik iegūta no viņas un Pētera privatizācijas sertifikātu pārdošanas. Nu viņa nožēlo, ka to devusi, jo gribējusi pasūtīt kapu pieminekli, bet nauda tik ātri beigusies, un tas nav izdarīts. Savu asaru Rasma nobirdina arī par Antoniju. Grūta dzīve māsai ar tādu meitu. Bieži sanāk kompānijas, dzer, kaujas un lamājas. Antonija tādās reizēs nakšņo kūtī. Saku: “Ņem māsu pie sevis, tev divas istabas, vietas pietiks abām, tev būs īsāks laiks.” Taču Rasma ir kategoriska: “Nē, nē, nē! Mēs abas nevarēsim sadzīvot.” Šķiet, nu viss ir izstāstīts, jau gribu atvadīties, kad vecā sieviete pastāsta, ka pārdevusi Pētera galdniecības rīkus. Kam gan tie vajadzīgi, arī lieku latu dabūjusi. Tikai man jāapsola, ka neteikšu par to Kitijai. Rasmai bail, ka māsasmeita var “izkaukt” naudu, un atkal viņa paliks tukšā. Kad esmu to apņēmusies, šķiramies. Dodos uz autobusa pieturu, bet Rasma, tīkliņus paņēmusi, mājās. Dzīvesstāsts izstāstīts divdesmit minūtēs un bez nevienas priecīgas nots.
