Ik brīdi dzīvē mēs stāvam ar vienu kāju pasaku valstībā un ar otru bezdibenī. Par šī apgalvojuma pareizību pārliecinājos svētdien, 19. jūlijā. Bija karsta vasaras diena un no rīta nekas neliecināja par to, ka mūs gaida pārbaudījumi, kuriem īsti nebijām gatavi… Šis stāsts būs par uzticēšanos un paļaušanos, par mediķu profesionalitāti, ieinteresētību un sirds siltumu.
No sirds pateicos visam neatliekamās medicīniskās palīdzības kolektīvam, kurš todien dežurēja. It īpaši mūsu sirsnīgajai ģimenes ārstei Anitai Urbanovičai, medmāsiņai Skaidrītei Ušackai un autovadītājam Viktoram Morozam. Pateicoties šādiem cilvēkiem un viņu profesionalitātei, darba mīlestībai, mums jautājums par krīzi vispār neaktualizētos. Mūsu ģimenē bija brīdis, kad vajadzēja palīdzību, pie tam, neatliekamu. Un izrādījās, ka tepat blakus ir mūsu cilvēki, kurus mēs bieži vien nenovērtējam, bet tieši viņi ir tie, kas sniedz palīdzību un atbalstu. Un tieši viņi bija tie, kas operatīvi noteica diagnozi, lai nekavējoties varētu doties uz galvaspilsētu, kur ir attiecīga medicīniskā aparatūra. Tieši viņi bija tie, kas sazinājās ar slimnīcu Rīgā, kur mūs jau gaidīja un izdarīja visu, kas nepieciešams.Es ticu tam, ka dzīves viskritiskākajos brīžos mums katram stāv klāt sargeņģelis, kurš pasargā no visa sliktā. Un ticu tam, ka viss notiek mūsu galvās, ka domas materializējas. Jo mēs nedrošāki un bailīgāki esam , jo lielākus pārbaudījumus dzīve uzliek. Mēs paļāvāmies un uzticējāmies, un domājām tikai labas domas, un mums izdevās! Mēs dzīvojam laikā, kad labas ziņas ir kā brīnums. Mēs dzīvojam laikā, kad negācijas pār mums gāžas ik mirkli. Katrā ģimenē ir kāds bezdarbnieks, katrā ģimenē kāds ir depresīvs, mūs spiež kredīti, līzingi, maksājumi, slimnīcas likvidē, skolas slēdz… un tad nāk prātā kaut kur dzirdētas rindas: “No visām mūsu dziesmām, cik gan maz ir pateicības dziesmu!No visiem mūsu vārdiem, cik gan maz ir pateicības vārdu!No visām mūsu domām, cik gan maz ir pateicības domu!No visām mūsu lūgšanām, cik gan maz ir pateicības lūgsnu!Lai mūsu prāti mācās domāt pateicības domas, tad mazāk vietas paliks rūgtumam!Lai mūsu lūpas mācās runāt pateicības vārdus, būs mazāk jāraud, jākurn, jāsūdzas!”
