Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis nule vērsies ar atklātu vēstuli pie premjera Valda Dombrovska un veselības ministres Baibas Rozentāles ar aicinājumu publiskot naudas plūsmu Veselības ministrijā.
Pēc otrajiem budžeta grozījumiem veselības aprūpei Latvijā paredzēti 453,64 miljoni latu. 2008. gadā bija 569,31 miljons latu. Samazinājums ir tikai 20 procentu. Turklāt pērn neviens nesūdzējās, ka slimnīcām katastrofāli trūkst naudas, ka tās būtu jāslēdz un vismaz Latvijas lauku rajonu iedzīvotāji praktiski jāatstāj bez palīdzības akūtu saslimšanu gadījumā. Ja finansējums samazināts tikai par piektdaļu, nav saprotams, kāpēc visām Latvijas slimnīcām tas ir samazināts vismaz divas, trīs reizes. Dažām slimnīcām pat četras, piecas reizes. Turklāt 13 slimnīcu šogad jau ir slēgtas un vairākas no septembra tiks pārveidotas par aprūpes iestādēm un dažos rajonu centros slimnīcas tiks slēgtas vispār, atstājot tikai ambulatoros pakalpojumus poliklīnikās.
Apinis aicina atklāt, cik naudas Veselības ministrija tērē, lai segtu galvojumus, garantijas, kredītsaistības, līzingus un dažādus citus atliktos maksājumus, ko Veselības ministrija vai Veselības obligātās apdrošināšanas aģentūra (VAOVA) garantējusi gan par celtniecību, gan remontiem, gan jaunas aparatūras iegādi. Tieši ministrija un VOAVA garantējusi lielāko daļu naudas tehnoloģiju iegādei visās tajās slimnīcās, ko šobrīd vieglu spalvas vilcienu gatavojas slēgt.
Varbūt, publiskojot šos datus, atklāsies, cik patiesībā uzblīdis ir tieši administratīvais aparāts. Tieši administratīvās izmaksas bieži vien paņem lauvas tiesu līdzekļu, kurus paredz dažādiem projektiem.
Ekonomijas nolūkos Veselības ministrija ķērusies pie slimnīcu budžetu “apcirpšanas” un sola pārskatīt kompensējamo zāļu sarakstu. Diezin vai, piemēram, cukura diabēta slimnieki būs spējīgi samaksāt par ikdienā nepieciešamo insulīna devu. Varbūt “apgraizīšanas” operācija bija jāsāk no ministrijas gala. Tā būtu sāpīga tikai dažiem desmitiem, varbūt simtam ierēdņu, nevis visai sabiedrībai. Šobrīd gan viss ir otrādi — ierēdņi turpina dzīvot, cepuri kuldami, bet tauta ir neziņā, vai būs, kur meklēt ārsta palīdzību, kad ūdens patiešām smelsies mutē.
