Krīze ļoti smagi skar Latviju, tās iedzīvotāju nabadzīgākos slāņus. Tāpēc ir vajadzīgs kaut kas, kas šo spriedzi kliedē. Man tā ir ceļošana. Spiedīgos materiālajos apstākļos nevar atļauties tālus un dārgus braucienus, bet, izrādās, arī tuvajās ārzemēs ir ļoti skaistas un interesantas vietas.
Vilinājums garāmbraucējiemNolemju doties uz Lietuvu. Tur autoceļi ir ideālā kārtībā, tie gan ir par maksu, bet, kratoties pa mūsu tankodromam līdzīgajiem ceļiem, salauztās mašīnas remonts izmaksā daudz dārgāk, nemaz nerunājot par sabeigtajiem nerviem. Gandrīz gar visiem ceļiem Lietuvā acis priecē savvaļā augoši koši lupīnu lauki un skaistas mājas ar kādu kokgrebuma figūru vai izgrebtu norādes zīmi.Pirmā apstāšanās vieta ir skaistā krogā, lai padzertu kafiju. Tā iekārtojums drīzāk atgādina brīvdabas muzeja un minizoodārza miksli. Klētī apskatāmi seni darbarīki, arī dzīvojamās istabas ar sadzīves priekšmetiem, bet aplokos zāli plūc strausi, poniji, stirnas, ciešākā aplokā knosās lācis. Skaisti un arī labs vilinājums garāmbraucējiem.
Traķu eksotikaTraķi ir viena no četrām Lietuvas galvaspilsētām. Skaista, sakopta pilsēta, kuras galvenais tūrisma objekts ir sena restaurēta pils uz salas. Te ir iespēja pašam izkalt naudu, piemiņai uzspiest Traķu zīmogu, var arī pašaudīties ar arbaletu. Pils uzcelta uz vienas no daudzajām Golvas ezera salām, tā ka varēja arī pavizināties ar kādu no skaistajām jahtām.Traķu eksotika — tjurku tautu saimei piederošie karaīmi, kurus kauslīgais leišu kņazs Vītauts 1389. gadā savai gvardei atveda no Krimas karagājiena. Traķos dzīvo ap 60, Lietuvā — 250, bet visā pasaulē — ap 2000 karaīmu. Dzīvo viņi krāsainās koka mājiņās ar trim logiem uz ielas pusi. Viens domāts Dievam, otrs — pašam, trešais — Vītautam, un precēties viņi drīkst tikai ar savas tautas pārstāvjiem, kaut gan tagad to tik strikti neievēro.Ir arī savi krodziņi un daži restorāni, kur var dabūt slavenos kibini — pīrādziņus ar jēra, cūkas gaļu vai ar biezpienu un kāpostiem. Lietuviešiem nacionālais ēdiens ir cepelīni — kartupeļu virtuļi ar gaļu, kuriem piedzer klāt kvasu.
Augstāks par Eifeļa torniNo Traķiem braucam uz Viļņu, īsto galvaspilsētu. Tā ir skaista pilsēta uz vairākiem pakalniem, ar daudziem parkiem un baznīcām. Otrā Neres upes krastā, iepretī vecpilsētai, ir ļoti moderns, eiropeisks stiklos mirdzošs debesskrāpju rajons, kur izvietotas bankas un biroji. Viļņa slavena ar savu televīzijas torni, kurš ir 20 metru augstāks par Eifeļa torni Parīzē. 165 metru augstumā ir kafejnīca, kura lēnām griežas. Laika trūkuma dēļ uzkāpu tikai Ģedimina tornī, pastaigāju pa vecpilsētu un iegāju vairākās baznīcās, kuras ir ļoti greznas. Viļņā ir arī mākslinieku rajons Užupis, Eiropas parks ar Eiropas centru, dominikāņu klosteris, kurā var arī pārgulēt, ja nav citu naktsmāju. Nakšņojam 8 km no Traķiem privātmājās par ļoti demokrātiskām cenām, par brokastīm piemaksājot 2 latus. Blakus — ezers.
Viesmīles pionieru formāsNākamajā dienā braucam uz Grūtas parku, kur kāds uzņēmīgs darbonis vienuviet savācis Lietuvas ļeņinekļus, padomju laika leišu valstsvīru un sarkanarmiešu statujas, arī tehniku. Tas viss izvietots 20 hektāru lielā platībā mežā, kuram apkārt dzeloņdrāšu žogs ar sargtorņiem kā koncentrācijas nometnē. Telpās — padomju atribūtika, karogi, bet kafejnīcās viesmīles apkalpo pionieru formās. Ir arī iespēja padzerties garšīgu kvasu no vecajām dzeltenajām mucām. Parkā ierīkots arī minizoodārzs ar dažādiem putniem un dzīvniekiem, tur ganās pat zebras, bet ezerā mājo gulbji. Piemiņai nopirku spēļu kārtis ar PSRS vadoņu attēliem, kā arī šņabja glāzi ar Ļeņina bildi un iedaļām, cik ieliet atkarībā no tā, vai dzer par dzimteni, partiju vai komunismu…
Kā pasaku valstībāTālāk braucam uz kokgriezēja Antona Česnuļa kokgriezumu ekspozīciju. Tā ir netālu. Gan ļeņinekļi, gan kokgriezumi izvietoti skaistajā Dzukijas novadā ar daudziem ezeriem netālu no Druskininkiem Lietuvas dienvidos. Praktiski visu mūžu Česnulis ir nodarbojies ar savu iemīļoto arodu, kas reizē ir gan darbs, gan vaļasprieks. Pats savām rokām uzcēlis vējdzirnavas, no milzīgiem akmeņiem uzbūvējis garu sienu, kuras nišās izliktas koka skulptūras, bet kokos sakārti kokā griezti putni. Jūties kā pasaku valstībā — tik plašs ir figūru klāsts.Skaists, interesants brauciens, kuru prasmīgi vadīja mūsu gide no Aizkraukles Renāte Bērziņa.Mani absolūti neinteresē restorāni, eiroremonts, slavenu zīmolu lupatas, bet gan tas, kas ir paliekošs un rada prieku. Ja paliek skumji, pašķirstu fotoalbumus, un dzīve atkal iekrāsojas košāka.Braukt vai nebraukt — tā ir katra personīgā lieta, un katram ir savs laimes latiņas augstums. Dzīve nesastāv tikai no darba, ir jāprot arī kvalitatīvi atpūsties, atslēgties no ikdienas rūpēm. Pasaule ir tik daudzveidīga un plaša. Žēl, ka tik maz par to zinām.
