Lai risinātu samilzušās izglītības sistēmas problēmas vakar tikās Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe un Izglītības darbinieku arodbiedrības pārstāvji. Ministre arodbiedrības pārstāvjiem iesniedza konkrētus priekšlikumus darba samaksas paaugstināšanai, kas paredz, ka minimālā alga par vienu likmi varētu būt 250 latu.
Lai šādu ieceri varētu realizēt jaunievēlētajām domēm nekavējoties būs jālemj par savā teritorijā esošā skolu tīkla pārveidošanu atbilstoši Izglītības un zinātnes ministrijas prasībām. Taču tādā gadījumā darba būs jāaiziet vēl 10 tūkstošiem skolotāju.Koķe uzskata, ka pašreizējā situācijā tas ir vienīgais un labākais risinājums, argumentējot, ka patlaban Latvijā uz vienu skolotāju ir seši skolēni, kamēr, piemēram, Igaunijā cenšas ieviest sistēmu, lai uz vienu skolotāju būtu 18 skolēnu. Pēc Koķes vārdiem jau šobrīd ap 4000 pensionēto vai pirmspensijas vecuma pedagogu apsverot iespēju aiziet no darba skolās. Tas nozīmē, ka no darba būs jāatbrīvo tikai 6000 skolotāju. Te var pievienot tos skolotājus kuri zaudēs darbu, “pateicoties” mazo skolu slēgšanai, un diez vai par šādu algu būs ar mieru doties mācīt bērnus uz citu skolu. Valdības vadītājs rosināja ministriju atteikties no dažādām administratīvajām prasībām, kas varētu kavēt reformu veikšanu. Savukārt Koķes kundze paziņoja, ka skolām lauku apvidos nākotnē jākļūst par multifunkcionāliem centriem, kas apvieno bērnudārzu, skolu un citas izglītošanas iestādes. Nu gan jaunatklājums! Laukos skolas jau sen ir multifunkcionāli centri, kas apvieno ne tikai izglītošanas iestādes, bet veic teju visas arī kultūras un sabiedrisko organizāciju funkcijas. Augstskolu vadītāji bieži uzsver, ka izglītība pašlaik ir vienīgā Latvijas eksportprece. Vai pēc šādām reformām mēs to pašu varēsim teikt pēc desmit gadiem? Pie šādām pārmaiņām, kad skolēns ir tikai “otrā plāna aktieris”, jo rit cīņa par skolotāju izdzīvošanu, diezin vai.
