Palikt pēkšņi bez darba, kad iepriekš esi skrējis teju 24 stundas dienā, strādājis birojā un stiepis darāmo uz mājām, ir ļoti jokaini. Tās, protams, ir arī dusmas un izmisums, bet lielākais trakums, ka nevari sagudrot, ko iesākt ar laiku, kura tagad ir pāri kaklam. Labi, var kapitāli pievērsties mājas darbiem — tīrīšanai, gatavošanai un gludināšanai, bet ko tālāk? Varētu ķerties klāt attiecībām ar bērniem un vīru, bet ir drusku bail, ka nav par daudz, jo visi esam pieraduši riņķot savās orbītās un lietās. Atceros — tas nebija labākais laiks, kad biju bērna kopšanas atvaļinājumā, viena ar sīci, un diedelēju vīra uzmanību, “uzbraucu”, pārmetu, kāpēc viņš ar mani nerunā tā, kā man gribētos, utt. Šķiet, abi atviegloti nopūtāmies, kad atgriezos darbā un biju aizņemta ar savām lietām. Radās tāds kā līdzsvars. Arī bērniem savas darīšanas — pietika kopā pavakariņot, aprunāties, un viss kārtībā! Pieņemu, ka šis modelis nebija no labākajiem, tomēr mūsu ģimenē darbojās. Bet ko nu? Steidzami jāmeklē risinājumi! ?
