Gostiņieti Dainu Vikli pazīst katrs vietējais iedzīvotājs. Viņu ik dienu var sastapt Pļaviņu pilsētas 2. bibliotēkā. Sarunājoties ar Dainu, laiks paskrien nemanot, no viņas staro miers.
— Vai esat vietējā?
— Esmu dzimusi un augusi Rīgā, Bolderājā, divu bērnu ģimenē. Tur pagāja bērnība, skolas gadi, bet vēlāk pārcēlos uz dzīvi Krasta masīvā. Es apbrīnoju māti, jo, apdarījusi visus darbus, viņa vienmēr veltīja laiku arī mums ar māsu. Atminos, siltajā laikā ik dienu mērojām trīs kilometrus līdz jūrai, lai izpeldētos. Tie bija ļoti patīkami brīži, kas joprojām spilgti saglabājušies atmiņā. Mans tēvs bija enkurnieks un ļoti daudz strādāja. Pa upēm nāca lejā plosti ar kokiem, un pie Rīgas līča tie sagāja kopā, bet mans tēvs tos izkārtoja. Viņš bija pēdējais enkurnieks, jo, kad ieviesa jaunās tehnoloģijas, šis arods vairs nebija vajadzīgs.
No Rīgas paņem labāko
— Kāda bija dzīve galvaspilsētā?
— Tie gadi bija garīgi bagātinoši. Uzskatu, ka no Rīgas esmu paņēmusi visu labāko un tas ir pamats pašreizējai dzīvei. Tur nebija vienmuļi, sabiedriskā dzīve kūsāja, piedāvājot dažādas izklaides iespējas. Regulāri apmeklēju teātra izrādes, kino, Mākslas darbinieku namā organizētos pasākumus. Pēc teātra izrādēm mājupceļu līdz Krasta masīvam mēroju kājām, bet tagad viena noteikti nevarētu iziet cauri Maskavas “forštatei”. Rīga vairs nav tāda kā senāk, tā mani vairs nesaista.
Mākslas zinātniece nekļūst
— Kāpēc nolēmāt kļūt par bibliotekāri?
— Pēc vidusskolas Latvijas Mākslas akadēmijā pabeidzu sagatavošanas kursus, jo vēlējos kļūt par mākslas zinātnieci. Izrādījās, ka šajā studiju programmā katru gadu neuzņem. Laikam jau par daudz to zinātnieku. Augustā aizgāju uz Latvijas Valsts universitāti. Pētīju piedāvātās studiju programmas, līdz beidzot nolēmu studēt Filoloģijas fakultātē, Bibliotēkas zinātņu un bibliogrāfijas nodaļā. Iesniedzu dokumentus, nokārtoju iestājeksāmenus un jau augusta beigās uzņemto sarakstā ieraudzīju savu vārdu. Studiju laikā strādāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Sāku no paša zemākā amata, bet vēlāk biju galvenā bibliotekāre. Kopumā tur pavadīju desmit gadu.
Likteņa pirksts
— Gostiņos nokļuvāt nejauši?
— Te ieprecējos, un nu rit jau 18. gads, kopš te dzīvoju. Esmu gostiņiete, bet sirdī — rīdziniece. Kad no Rīgas pārcēlos uz šejieni, dzīvi it kā sadalīju divās daļās, jo likās, ka bibliotēkā nekad vairāk nestrādāšu un nu karjerai pielikts punkts. Speciāli apguvu sociālās aprūpētājas amatu, sapratu, ka mani gaida sētnieces vai labākajā gadījumā pārdevējas darbs. Te, Gostiņos, biju svešs cilvēks, nevienu nepazinu. Pirmos divus gadus katru dienu braukāju uz darbu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tolaik vilciena biļete līdz Rīgai maksāja vien 50 santīmu. Tā bija liela slodze. Dzīve visu iegrozīja citās sliedēs. Gostiņu bibliotekāre aizgāja pensijā. Cilvēki uzzināja, ka man ir atbilstīga izglītība, piedāvāja darbu, un es piekritu. Sāku strādāt par bibliotekāri, bet tagad esmu bibliotēkas vadītāja. Tomēr man labāk patīk darbs ar cilvēkiem, savstarpējais kontakts, jo var aprunāties un garīgi bagātināties, un tas ļoti pozitīvi uzlādē.
Sapņos redz galvaspilsētu
— Vai pēc Rīgas neilgojaties?
— Joprojām te nevaru īsti iejusties, nezinu pat — kāpēc. Visu laiku sapņos redzu Rīgu, kad turp aizbraucu, vienmēr apmeklēju pareizticīgo baznīcu un iededzinu svecīti. Vislielākās ir ilgas pēc galvaspilsētas sabiedriskās dzīves. Jābūt ļoti spēcīgam, lai mazpilsētā iedzīvotos un nezaudētu personību. To ietekmē gan cilvēki, gan viņu izturēšanās, tas, ko vari un nevari izdarīt. Rīga piedāvā plašas iespējas visu laiku būt notikumu un sabiedriskās dzīves centrā, bet te par centru veidojas pats cilvēks. Jo seklāka vajadzība pēc zināšanām, jo cilvēks vairāk pārvelk pār galvu “dūņu cepuri” un ne par ko neinteresējas.
— Kā tas ir — dzīvot mazpilsētā?
— Dzīve te ir pavisam savādāka, un ļoti atšķiras no Rīgā pavadītā laika. Man sāp, ka Gostiņos visu likvidē, uzskata par nomali un aizmirst, ka te ir Pļaviņu pirmsākumi. Iedzīvotāji paliek kūtrāki un centrēti uz sevi, par citiem nedomā. Nedrīkst aizvērt pastu, veikalu, kafejnīcu, kinoteātri un visu pārējo, jādomā par nākotni, jo kurš gan te vēlāk dzīvos? Jaunieši jau tagad brauc uz pilsētām. Te viņiem nav iespēju, nevar ne uz kafejnīcu aiziet un bankomātā naudu izņemt, ne sportot. Protams, var dzenāt bumbu pagalmā, bet — cik ilgi?
Bagātina un iztukšo
— Kas jums savā darbā visvairāk patīk?
— Strādājot bibliotēkā, man ir iespēja iegūt dažādas zināšanas, varu sevi izglītot, un tā ir viena no galvenajām lietām. Lasu daudz, bet ne izklaidei, lielākoties tās ir reliģiskas, filozofiskas un populārzinātniskas grāmatas, kuras nekad nepārlasu otrreiz. Bieži vien svarīgus teikumus tajās pasvītroju. Savulaik Nacionālajā bibliotēkā bija iespēja lasīt mākslas vēstures grāmatu sēriju. Grāmatas bija divu ķieģeļu biezumā. Tās šķirstot, raudāju un nodomāju: ko gan cilvēki visā pasaulē ir spējuši radīt un cik daudzi par to vispār neko nezina! Ja cilvēks ne par ko neinteresējas, tad nomirstot paliek vien dzimšanas gads, domuzīme un miršanas gads, jo nekas nav lāgā izdarīts.
— Kā raksturosiet bibliotēkas apmeklētājus?
— Nāk dažādi cilvēki. Diendienā tiekoties ar viņiem, aprunājos par dzīvi, uzklausu bēdu stāstus. Savstarpējā komunikācija ir ļoti dziļa. Šī saikne ir divējāda — tā gan garīgi bagātina, gan iztukšo. Ikdienā liekas, ka cilvēkiem dzīvē viss ir kārtībā, bet tā nav, katram ir sava problēmu nasta. Bibliotēkā redzam cilvēka būtību, un tā veidojas priekšstats par sabiedrību. Iespējams, bibliotekāru sūtība ir rosināt cilvēkus izzināt apkārt un arī sevī notiekošo. Mēs cilvēku pa druskai drupinām gluži kā klinti, līdz viņš atklāj savu patieso būtību un izrādās interesanta personība.
Dzīve kā spēle
— Ko cilvēkos visvairāk apbrīnojat?
— Apbrīnoju tos, kuri var pacelties pāri dzīves pārestībām, saņemties arī tad, ja nācies paklupt. Dzīve ir viena liela spēle un jāspēlē ar tādām kārtīm, kādas izdala. Iespējams, reizēm jāspēlē statista loma, bet nākamreiz — galvenā. Ir cilvēki, kuri nevar samierināties ar cita veiksmi, bet jāatceras, ka otra laimi sev nevar paņemt — katrs pats tās kalējs. Vērodams citu veiksmi, savu, iespējams, esi palaidis garām.
Ne krīze, bet sods
— Daudzi sūdzas par krīzi, bet kas uztrauc jūs?
— Neizprotu cilvēkus, kuri vaino tikai cenu celšanos un bezdarbu, daļēji vainīgi pie šīs krīzes esam arī mēs paši. Mani vairāk uztrauc ļaunums, kas vērsts pret bērniem, apkārtējiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Nesaprotu, kā var dzīvot laukos un neredzēt, ka suns visu mūžu ir piesiets metru garā saitē un tā arī nomirst. Kā var traucēt mazs bērns un viņu var pat sasist? Nav skaidrs arī tas, kā mūsdienu sabiedrībā meli ir kļuvuši par mākslu. Tie ir tik rafinēti. Cilvēki dzīvo divkosīgi. Es ļoti labi uztveru apkārtējos, burtiski redzu viņiem cauri. Vēl man traucē čīkstulība. Grūti ir ikvienam, arī man, bet ar vaidēšanu dzīve labāka nekļūs. Man patīk, ja cilvēki risina lielas problēmas, ne tikai ikdienišķas lietas — skar reliģijas jautājumus, likteni, dzīves jēgu un tās nozīmi.
— Vai ticat liktenim?
— Es ticu Dievam, arī liktenim. Ja cilvēks dzīvo pēc baušļiem, tad viņa liktenis ievirzās pareizās sliedēs, bet, ja izdara daudz ļauna, aiziet pašplūsmā. Domāju, tas, ka kļuvu par bibliotekāri, noteikti bija mans liktenis, jo šaubos, vai tagad mākslas zinātniecei maz būtu darbs. Tātad ir kāds augstāks spēks, kas mūs vada un notikumu gaitu zina gadiem uz priekšu.
Vieta, kur patverties
— Ko jums nozīmē ģimene un mājas?
— Tā ir mana pils un patvēruma vieta. Te atjaunoju spēkus jaunai dienai. Bieži vien domāju par tiem, kuri precas, pēc tam izšķiras un tā atkal un atkal. Kur viņiem ir vieta, kur aiztaisīt durvis un justies droši? Es patvērumu rodu mājās kopā ar ģimeni. Svešus cilvēkus ģimenē nelaižu, jo sargāju savas attiecības, lai tās neviens nesabojā un netraumē. Katru reizi, aizejot no mājām, ļoti cieši aizveru durvis, lai mana vieta nepiepildās ar pasaules problēmām.
Īpašs man ir dārzs. Kad pārcēlos no Rīgas uz Gostiņiem, dārza darbos man nebija nekādas pieredzes. Katru gadu likās, ka visu daru pareizi, bet tikai tagad viss tā īsti kļuva saprotams. Puķudobju ir daudz vairāk kā dārzeņu. Man nepatīk ziedus plūkt, jo vāzē tie novīst, bet, augot dārzā, iepriecina ik dienu. Labprāt rušinos dobēs, jo tad ne par ko nedomāju un aizmirstu visas ikdienas rūpes, raizes atstāju puķēm.
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS:
Daina Vikle.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1958. gada 14. aprīlis, Rīga.
IZGLĪTĪBA:
augstākā. Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēkas zinātņu un bibliogrāfijas nodaļa.
DZĪVESVIETA:
Gostiņi.
NODARBOŠANĀS:
Pļaviņu 2. bibliotēkas vadītāja.
ĢIMENE:
vīrs Guntis un dēls Mārtiņš.
VAĻASPRIEKS:
sevis un pasaules izzināšana.
HOROSKOPA ZĪME:
Auns.
CITI PAR DAINU VIKLI
Inese Saulīte,
Pļaviņu pilsētas 2. bibliotēkas vecākā bibliotekāre:
— Daina ir ļoti jauks un izpalīdzīgs cilvēks, kurš palīdzību nekad neatteiks. Viņa savā darbā ir ļoti kompetenta. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet Daina ir darbaholiķe un ļoti daudz strādā.
Lāsma Lapiņa,
Pļaviņu pirmsskolas izglītības iestādes “Rūķītis” skolotāja:
— Dainu ļoti labi pazīstu. Viņa ir atsaucīga un nekad neatsaka palīdzēt. Ar viņu var droši runāt par jebkuru tēmu.
