“Dadžu” mājās bija ļoti nikns bullis. Par viņa nešpetnumu runāja gan tuvākā, gan tālākā apkaimē. Kaimiņi vairākkārt mēģināja pārliecināt saimnieku, lai lopu ved uz kautuvi, taču vecais ietiepīgi atteicās, sakot, ka dzīvnieks nevienam neko ļaunu nav nodarījis.
Taisnība saimniekam bija, tās dažas sievas, kuras, “Dadžiem” garāmejot, meta lielu līkumu, vērsis tikai pabaidīja, nīgri uzšņākdams. Liels naids bullim bija pret vīriešiem, viņus īpaši neieredzēja, un, ja kāds vīrišķis gadījās tuvumā, tad ragulops ļaunuma pilnām, zvērojošām acīm kārpīja zemi, izmisīgi raustīja ķēdi cerībā tikt brīvs un netīkamajam pamatīgi sadot. Vienīgā, kura bez īpašas piesardzības pie niknā dzīvnieka varēja pieiet, bija vecā Dadzēniete, saimnieks allaž gāja sasprindzis un uzmanīgs.
“Baļķis” uz ragiemZiemu bullis pavadīja kūtī, bet jau agrā pavasarī savas dienas dīki vadīja “Dadžu” pļavā, baidot retos garāmgājējus. Un tad, tieši vasaras Saulgriežos, notika kas liktenīgs. Pēc kārtīgas izdziedāšanās Jāņu naktī “Dadžu” kaimiņiene Made, kā ik rītu, devās uz darbu. Īsākais ceļš Madei bija, ejot gar “Dadžu” aizaugušo dīķi. Sieviete mazliet satrūkās, ieraugot netālu piesieto bulli. Rīta dūmaka vēl nebija gaisusi, taču caur Jāņu rīta pienaino tumsu Made niknā buļļa tuvumā manīja ko savādu – tādu kā baļķi. No tālienes īsti nevarēja saprast, taču tuvāk iet Made baidījās. Viņa apstājās un brīdi vēroja dzīvnieku, kurš, kā likās, Madei nepievērsa ne mazāko uzmanību. Bullis aizrautīgi stumdīja baļķi un ar zobiem plēsa tam nost mizu, pēkšņi bullis iešņācās, uzstūma baļķi uz ragiem un meta. Tad arī Made ieraudzīja ko tādu, kas lika sirdij sastingt – “baļķim” bija rokas un kājas.
Jāņu dienas rītsBrīdi šausmu pārņemtā Made stāvēja, līdz atguvās un kliegdama metās uz “Dadžiem”. Viņa izmisīgi klauvēja pie tumšajiem logiem — pēc Jāņu nakts visi vēl gulēja saldā miegā. Beidzot logā parādījās saimnieces izspūrusī matu kodeļa. “Nāciet, celieties, mostieties! Bullis mētā cilvēku, vai jums visi mājnieki pie vietas? Man liekas — tas cilvēks ir miris!” Made aizelsusies kliedza. Dadziene kā dzelta izmetās no mājas un sacēla pamatīgu jezgu. “Kur ir Jurītis? Kur ir Jurītis?” Dadziene izmisusi sauca, neatrazdama guļvietā savu jaunāko dēlu. “Dadžu” ļaudis tekāja kā apjukušas skudras, nezinot, kurp iet, kur meklēt, ko darīt. Jurīti neatrada, un Dadziene nedzīvā, apdzisušā balsī sacīja: “Iesim uz tīrumu, tur tad arī redzēsim.” Kailais sastingušais cilvēks, ko mētāja “Dadžu” bullis, nebija Juris.
Muzikanta galsDadziene pārmeta krustu un atviegloti uzelpoja. Kad bulli ar viņa iecienīto kārumu – sālsūdenī izmērcētu rupjmaizi – aizvilināja tālāk no mirušā visi ieraudzīja cilvēka ķermeni. Nogalinātais bija pagasta iedzīvotājs, gadu trīsdesmit vecs. Viņš bija labi ieredzēts visās pagasta saiešanās, jo spēlēja akordeonu un dziedāja. Ne viena vien pagasta meita noskatījās viņā cerību pilnām acīm, jo jaunais puisis vēl nebija apņēmis sievu. Daudzas bija gatavas “pievērt acis” arī uz to, ka viņam bieži patika iedzert. Tik melnu matu, tik smieklu pilnu acu un tik rotaļīga smaida pagastā nevienam citam nebija. Dadžu jaunāko dēlu Jurīti atrada tajā pašā rītā – viņš saldā miegā gulēja šķūnī, pērnā siena pantā.
Taisnā tiesa?
Pāris dienu pēc nelaimes gadījuma “Dadžos” iebrauca lopu uzpircēji. “Tā vajadzēja izdarīt agrāk, un tad nebūtu notikusi nelaime,” sašļucis noteica vecais saimnieks. Dadziene, sapratusi, ka buļļa aizvešanu nekādi nespēs aizkavēt, raidīja lāstus un lamas, kamēr vīri pūlējās iedabūt ragaini mašīnā. Tas izdevās pēc pāris stundām. Dzīvnieks pretojās, šņāca un grozīja ragus, nebija viegli savaldīt tik spēcīgu pretinieku, taču beidzot tas izdevās. “Tas dzērājs pats bija vainīgs, ko līda pļavā pie mūsu buļļa?” Dadziene sirdījās, kad bullis bija prom.Laikam ejot, notikumi aizmirstas, tos atceras aizvien retāk, taču šoreiz tā nebija. Lai gan vainīgais — bullis – sodīts un aizvests uz lopkautuvi, tomēr valodas kā liesmu mēles ap sausu bērza tāsi nebeidza vīties ap drausmo gadījumu. Kāpēc muzikants Saulgriežu naktī nelīksmoja, bet gāja pie Dadžu buļļa, par kura niknumu zināja pat citos pagastos? Bullis taču ganījās tālu no ceļa, tātad vīrietis apzināti gāja pie dzīvnieka. Kāpēc? Jābūt galīgi negudram, lai kaut ko tādu darītu! Bet muzikants taču bija pie pilna prāta. Visbeidzot runas iegriezās pagastvecim un viņa meitai Skaidrītei nepatīkamās sliedēs.
Dubultslepkavība
Jau labu laiku pagastā runāja, ka Skaidrītei “piecērt” abi draugi — gan muzikants, gan gatera strādnieks Ivans. Abi braši, no vaiga glīti, tāpēc nav jābrīnās, ka meita nevarēja izlemt, kuram atteikt, kuram ne. Saulgriežu naktī Skaidrīte beidzot izlēmusi par labu muzikantam, un abi gājuši meklēt papardes ziedu. Kad jaunieši agri no rīta devušies mājup, ceļā satikuši Ivanu, kurš, pār mēru iedzēris, gājis Skaidrīti meklēt. Ieraudzījis draugu ar savu iecerēto, Ivans sācis ārdīties. Skaidrīte aizsteigusies prom, jo pašai sirdsapziņa neesot bijusi tīra – nedēļu pirms Jāņiem esot solījusies Ivanam. Un tad nācis liktenīgais sitiens. Ivans neesot gribējis draugu nogalināt, tikai iekaustīt, taču ar vienu vēzienu pietika, lai muzikants nekad vairs neceltos. Sapratis izdarīto, Ivans draugu aiznesis un nometis pie niknā “Dadžu” buļļa, ar to visu vainu noveļot nelaimīgajam dzīvniekam. Citi runāja, ka Ivans muzikantu tikai apdullinājis, bet dzērumā to neesot sapratis, domājis, ka viņš miris, tāpēc nemaņā esošo draugu aizstiepis uz pļavu, un nelaimīgo nogalinājis bullis.
***Kas zina, taisnība tā vai ne, tomēr aizdomas vēl vairāk pastiprināja Ivana pēkšņā pārcelšanās uz kaimiņpagastu. Vēlāk dzirdēja, ka viņš nodzēries un no alkohola pārdozēšanas arī atstājis šo pasauli. Skaidrīte drīz aizprecējās uz galvaspilsētu un savu ģimeni apciemoja tikai lielos godos — kāzās, bērēs vai kristībās. Taču katrā ciemošanās reizē Skaidrīte iegriezās kapsētā un nolika ziedus uz muzikanta kapu kopiņas.
