Gribu jums kā pie bikts atklāt savu pārdabisko 2006. gada Līgo nakts piedzīvojumu. Toreiz es biju trīs gadus jaunāks, dullāks, kaut jau tolaik biju pelnītā atpūtā un pārtiku no vecuma pensijas. Taču bija tādi paziņas, kas manī saskatīja balamutes talantu un gribēja ievilkt politikā. Es gandrīz vai ļāvos pierunāties… Ētisku apsvērumu pēc es te nenosaukšu vārdā konkrēto partiju, ar kuru biju sapinies. Vien atzīšos, ka tolaik tā bija topā. Tā man šķita partija papardes zieda krāsā. Johaidī! Un es, muļķadesa, ticēju, ka sēdēšu 9. Saeimā kā tāds jāņtārpiņš. Mirdzēšu, spaidīšu pogas, palasīšu kādu žurnāliņu, pasnaudīšu un… uz restorānu vakarā prom! Un visas manas bijušās brūtes ik rītu mani pie Saeimas nama sagaidīs ar ziediem rokās. Vārdu sakot, es biju kā apmāts! Sieva man toreiz teica: “Tenīt, neej partijā! Tu esi īstens latviešu puika, bet īstie latvieši ir zemes rūķi ar melnu muti un zaļiem pirkstiem! Bet kādu partiju tu esi izvēlējies?!”
Bet es neko daudz viņā neklausījos. Es jau biju gandrīz vai iestājies tās partijas rindās. Un tad mums zaļumos bija tāda partijiska līgošana, uz kuru drīkstēja ņemt līdzi sievas un mīļākās – kā kurš grib. Es vislabprātāk būtu braucis viens, jo mani jau bija ”paņēmušas uz grauda” pāris biedreņu no partijas, bet… sieva taisījās līdzi. Diemžēl. Tā man likās toreiz. Bet tagad saku — par laimi!
Sapīcis es slapstījos pa krūmiem, no sievas bēguļodams. Paspēju pamīcīties gar partijas dāmu mīkstumiem un dabūt sārtus vaigus. Vairāk no brandvīna, nevis alutiņa. Protams, par partijas līdzekļiem. Attapos pie ugunskura, kad man blakus sēdēja pats partijas boss un kaut ko runāja par treknajiem gadiem, kas mums visiem vēl esot priekšā, un par pilsētām papardes zieda krāsā. Kāds uzplaukums tās gaidot! Es varot lepoties, ka arī pats dzīvojot tieši šādā pilsētā. Sēt šo pārliecību savā, senioru, paaudzē — tas esot mans, Teņa Niezes, partijas uzdevums. Ak dievs, cik lepns es jutos tajā brīdī, cik nozīmīgs! Ar laiku mums piederēšot visa valsts. Un mēs likšot tai dancot pēc šefa stabules. Mēs ar šefu kā divi bračkas sadzērām tubrālības. Viņš teica kā pa jokam, kā nopietni: “Tādas pašas drēbes tev kā man — pelēki svārki, gara aste. He, kas man, lai notiek tev!”
Tavu brīnumu! Tajā pašā brīdī viss apkārt bija mainījies. Es ieraudzīju, ka šefam acis mirdz trakās ugunīs kā fosforizētas. Un tāpat visiem pārējiem biedriem. Es pamanīju ap sevi veselu baru astainu radījumu ar ilkņiem, asiem nagiem. Tie bija zvēru ģīmji. Šausmās pametu acis uz savām rokām. Tās jau bija sākušas pārvērsties par ķetnām, pataustīju muti. Man no lūpu kaktiņiem bija izspraukušies ilkņi, kas auga arvien garāki, seja bija kļuvusi spalvaina un deguns izstiepies garā purnā. Es jau biju gandrīz pārvērties par vilkati. Tāpat kā viņi…
Un tajā brīdī manā priekšā iznira cilvēciska seja. Tā bija mana sieva. Viņa iecirta man pliķi un pasniedza Jāņu siera gabaliņu. “Ātri apēd to!” pavēlēja sieva. Es neuzdrošinājos neklausīt, kaut man bija nelabi. Kad kumosu noriju, pēc garšas pazinu, ka tas ir manas sievas sietais Jāņu siers. Tikai viņa tā prot. Katru gadu pati sien un svēta pēc senas ģimenē mantotas paražas. Un tad es jutu, ka atkal pārvēršos par cilvēku. Sieva mani rautin aizrāva mājās. Tā beidzās mana politiskā karjera. Es vēl arvien nesaprotu, vai piedzīvotais toreiz bija tikai tāds nelāgs Līgo nakts sapnis vai īstenība?
