Atšķirībā no strādājošajiem pilsoņiem, kuriem darbdienas paiet galvenokārt darbā, es visas nedēļas dienas varēju veltīt domu, mājas, attiecību kārtošanai un sekot līdzi politiskajām norisēm valstī.
Pirmdien iesāku mājas otrā stāva remontu, “nodīrāju” vecās un sāku līmēt jaunās tapetes. Tā kā esmu Aizkraukles pensionāru apvienības vadītāja, organizēju vienas dienas ekskursiju pa Latviju. Iemaksāju naudu tūrisma firmai, saskaņoju organizatoriskos jautājumus ar gidi, lai trešdien varētu doties ceļā.Vēlēšanu rezultāti novadā īpaši nepārsteidza. Tas, ka aizkrauklieši balsos par Plūmes kungu, jau iepriekš bija skaidrs. Lielākā daļa iedzīvotāju balsoja nevis par partijām, bet gan par konkrētām personām. Kad nedēļas nogalē ar jēkabpiliešiem pārrunājām šo jautājumu, viņu viedoklis sakrita ar manējo — arī tur visi balsojuši par līdzšinejiem deputātiem. Rīgas domes vēlēšanās Nila Ušakova uzvara manuprāt, ir cieši saistīta ar Šlesera vēlmi būt pilsētas mēram. “Saskaņas centra” panākumi bija prognozējami, tāpat kā Aināra Šlesera guvums. Tā kā Ušakovam ir maza pieredze vadošos amatos, visticamāk, viņam kā atbalsts ir vajadzīgs Šlesers, kaut gan man vairāk patīk Ģirts Valdis Kristovskis. Lai vadītu, nepieciešamas zināšanas, nepietiek tikai ar vēlmi. Protams, arī jaunas sejas, idejas nepieciešamas. Saliekot kopā jauno un veco, iespējams kas labs var iznākt. Arī mani un bērnu uzskati ar maniem nesakrīt, bet tas nav nekas slikts. Eiroparlementa vēlēšanu rezultātos nedaudz izbrīna Rubika kunga panākumi, bet iepriecina Ivaram Godmanim izrādītā uzticība. Klausījos interviju, kurā Rubika kungs teica, ka esot mainījis savu domāšanu, uzskatus. Vai tā, ir rādīs laiks.Tā, kā valdība izrīkojās pirms vēlēšanām, uzskatu, nedrīkstēja darīt. Turot cilvēkus neziņā un pēc tam publiski atzīstot, lielo iztrūkumu budžetā, paziņojot par pensiju “apgriešanu”.Otrdiena mājas dzīvē bija mierīga diena. Trešdien kopā ar gandrīz piecdesmit pensionāriem bijām ekskursijā Salacgrīvā, Ainažos. Jauki pavadījām laiku. Arodbiedrību vadītāji šonedēļ aicina iedzīvotājus uz protesta akciju un domāju, ka pareizi dara. Par savām tiesībām jācīnās. Šīs nedēļas sākumā došos uz Rīgu, lai piedalītos pensionāru valdes sēdē, kurā varētu pieņemt kopīgu paziņojumu iesniegšanai valdībā. Tas nav normāli, ka mums, pensionāriem, atņem nopelnīto. Visos laikos valdība mūs mēģinājusi apkrāpt, bet pierādīts arī tas, ka ar neatlaidību varam ko panākt, kā tas bija pirms pāris gadiem, kad grupa uzņēmīgu cilvēku “aizgāja” pat līdz Eiropas institūcijām, savu panāca, pensionāriem naudu atdeva. Kāpēc man ar 50 gadu darbastāžu, visu mūžu godīgi maksājot nodokļus, tagad būtu jāsaņem mazāk? Repšes kungs sola pēc 2012. gada atņemto atdot…Vēlreiz ķersies klāt skolotāju skaitam un algām. Domāju, ka mazās lauku skolas nevajadzētu likvidēt. Cits jautājums ir skolotāju skaits tajās. Atceros, kad es mācījos, skolotāju bija mazāk, bet vai dumjāki izaugām? Ja būtu iespējams 40 bērniem skolā atstāt trīs, četrus skolotājus — vai nepietiktu? Padomju laikos skolotāji arī nevarēja lielīties ar savām algām un daudz no tā, par ko tagad saņem samaksu, piemēram par burtnīcu labošanu, agrāk darīja bez maksas. Šonedēļ atkal izvērtē Grantiņa lietu, ar mērķi izskatīt to vēlreiz, iespējams, mūža ieslodzījums esot par bargu. Tādus cilvēkus, manuprāt, nevar un nevajag žēlot. Ja var pacelt roku pret bērnu, tas ir degradējies cilvēks, sliktāks par zvēru. Katram dzīvē var gadīties dzērumā iesist vai pat nosist un pēc tam nožēlot izdarīto, bet, ja tā izdara trīs reizes pēc kārtas, tas vairs nav normāli. Iznākot no cietuma, viņš nebūs mainījies. Valstsvīri — gan Repše, gan Dombrovskis — saprot, ka līdz ar ienākumu samazinājumu pastiprināsies iedzīvotāju darba meklējumi ārzemēs. Ja es būtu jaunāka, arī brauktu. Arī tur ir kļuvis grūtāk atrast darbu, bet tie, kuri iedzīvojušies, nu jau gan atpakaļ nebrauks, īpaši gados jaunie. Ārzemēs vieglāk iegūt izglītību, arī darbu pēc skolas beigšanas var atrast. Mans mazbērns augstskolā ceturtajā kursā mācās par inženieri, bet darbu savā specialitātē nevar atrast, strādā firmā, izvadā produkciju veikaliem.Nedēļas vidū valdības dienas kārtībā bija jautājums par uzņēmumu padomēm. Manuprāt, tās visas vajadzētu likvidēt. Kā agrāk iztika? Arī nevienlīdzīgā atalgojuma jautājums būtu jārisina. Tiem, kuri saņem 300 latu, ja noņems 40 procentu, protams, izdzīvošanai nekas nepaliek, bet tiem, kuri saņem 2000, arī pēc samazinājuma nekas būtiski nemainīsies. Agrāk, kad pati strādāju vadošā amatā, tik lielas algu starpības nebija. Tikai 100 rubļu vairāk saņēmu. Liekas, agrāk, lai arī dzīvojām nošķirtībā no pārējās pasaules, valdīja sociālā vienlīdzība, visiem bija darbs, izglītība. Nebijām bagāti, bet dzīvojām normāli. Divas dienas — ceturtdienu un piektdienu — pavadījām tālu prom no pilsētas, dziļi mežā, mednieku mājā. Piektdienas pēcpusdienā māsasmeitai bija izlaidums. Piektdien arī saņēmu vēstuli no bankas — atteikumu mūsu projekta finansējumam bankas rīkotajā konkursā “Mēs paši”.
